Ceļojumi pa Latviju

Sēlijas pavasaris 2013

Nedēļas nogale Sēlijā pavasara palu laikā.

Šogad pavasari sagaidīt nolēmām, dododies ekspedīcijā-eksperimentā uz līdz šim maz iepazīto Sēliju. Eksperimentā, jo bija jāpārbauda kā praksē sokas ar meža posmu pārvarēšanu kopā ar maziem bērniem ilgāk par pāris stundām. Testam pakļāvām arī Āzijas ekspedīcijai gatavoto Dodge Ram 4500 ar mērķi noskaidrot šī smagsvara uzvedību uz mīkstās grunts.

Dodoties ceļojumā ar bērniem ir jāievēro daži nosacījumi:

  • izbraukšana no starta vai nometnes vietas ir iespējama ne agrāk kā 9-10os (ceļamies ar saullēktu, lecam un laižam varianti atkrīt);
  • braukšanas režīmu nosaka bērni, regulāri jāstājas malā, jādod iespēja izlocīt kājas un visādi citādi jānovērš uzmanība no fakta, ka ilgstoši sēdēt piesprādzētam, nav pasākuma foršākā daļa;
  • finišā vai nometnē jābūt ne vēlāk kā 18-19os, kas sakrīt ar vakara cēlienu bērniem (“braucam līdz lūztam kaut kur tepat mežmalā” varianti arī atkrīt).

Apzinoties šos ierobežojumus, dienā veicamie 200km šķiet kā milzīgs attālums, tāpēc no Rīgas pa šoseju ripojam līdz pat Vallei aiz Vecumniekiem, tādejādi izmantojot pirmās gulēšanas laiku, lai veiktu maksimāli lielu attālumu un arī pierīgas meži nav šī ceļojuma mērķis.

Lai arī braucam pa meža ceļiem parastajiem, dubļu un peļķu netrūkst. Vietās, kur nesen vizinājusies meža izstrādes tehnika, pat jāpadomā, lai nepaliktu uz tiltiem dziļajās risēs vai nenobrauktu no ceļa pavisam, jo mīkstās grāvmalas tā vien vilina uz savu pusi. Lai arī šosejas šajā laikā jau ir sausas, mežā vēl sastopams ir sniegs un ledus. Vietās, kur vasarā tiktu cauri ar parketnieku, apņēmīgu golfiņu vai laukos iecienīto Audi 80, mēs braucam ar pazeminātajiem ātrumiem.

Dodge Ram ir ne tikai liels svars (teju 7 tonnas piekrautā stadijā), bet arī savrupmājas cienīgi gabarīti. Tāpēc šaurie un līkumotie Latvijas mežu celiņi ir izaicinājums šim auto. Tā kā aizmugurē tam atrodas ne vien kemperis, bet arī jumta kaste, tad jāsargās, lai tas viss netiktu nonests ar kādu pēc ziemas zemu noliekušos koku.

Kaut nedaudz notraipījuši autiņus, no meža izlienam Lonē pie Saukas ezera, kur atrodas viens no retajiem šīs apkārtnes krodziņiem. “Pie Viktora” viss ir labi, ēdiens kā mājās bez ambīcijām uz šiku un par cenu, kas liek nobālēt jebkurai lielpilsētas kafejnīcai. Topam arīdzan uz brīdi par ciema galveno notikumu, aplūkot vāģus piestāj liels un mazs.

Pēc pusdienām dodamies uz tuvējo skatu torni, kas atrodas Ormaņkalnā – apvidus augstākajā punktā, no kura paveras skats uz Saukas ezeru un apkārtni. Tornis pēc skata ir “no vecās skolas” – stāvas kāpnes, trūkst daži dēļi un tie, kas netrūkst, redzējuši ne vienu vien tūristu. Ar bērniem līdz galam kāpt varbūt nav laba doma.

Tā kā līdz mūsu galamērķim ir vērā ņemams gaisa gabals un biezos mežus nomaina biezāka apdzīvotība, līdz Bebrenei dodamies pa lielākas nozīmes grants un asfaltētajiem ceļiem. Nevar nepamanīt lielo sakoptību, kas valda Sēlijas laukos un iedzīvotāju pagalmos. Par to vien liecina fakts, ka nemanījām nevienu kūlas dedzināšanas mēģinājumu, jo nav nemaz kūlas, kura būtu jādedzina.

Pie Bebrenes sākas Dvietes paliene, kura kā katru pavasari pildās ar pavasara palu ūdeņiem no Daugavas un citu upju pietekām. Šogad pavasaris ir iestājies vēlu, bet strauji, tāpēc pēc vietējo vērojumiem ūdens līmenis mūsu ierašanās brīdī ir pāŗsniedzis visu iepriekšējo gadu rekordus. Ir applūduši ne tikai mazas nozīmes celiņi, bet arī Bebrenes-Dvietes savienojošo ceļu sedz dziļa ūdens sega. Pāris dienas iepriekš šeit ir tikusi pārrauta Viesītes caurteka, veidojot līdz pat metru dziļus izskalojumus un atrunājot mūs no vēlmes forsēt šo ceļa posmu, kas nu jau ir vairāk piemērots laivu transportam.


(© K.Goba 18.04.2013.)

Gar Dvietes palieni vijas ainavisks celiņš uz Putnu salu, kur atrodas nesen celts putnu vērošanas tornis, bet arī šis ceļš nu jau ir zem ūdens un, lai arī ar Patroli būtu braucams, ar smago Dodge braukt nemēģinām, griežam riņķī (kas nav vienkārši vienam no mūsu auto) un dodamies un netālu esošo Akmeņupītes taku. Lai arī pie takas ir izveidota oficiāla auto stāvvieta, trūkst piebilde, ka pavasarī smagie auto šeit pavisam noteikti noraksies, kas notiek arī ar mūsu Dodge – laicīgi neieslēgta pilnpiedziņa un sēžam. Relatīvi šaurās riepas caurdur mīksto grunti un pie vismazākās izspolēšanas rok arvien dziļāk. Laiks iesvētīt alumīnija laipas, bet ar tām vien ir pa maz, jo bez lielas rakšanas auto nespēj uz tām uzrāpties. Talkā nāk 20 000 lbs (!) vinča, kuras troses garums gan ir pieticīgs (dēļ lielā diametra) un knapi aizvelk līdz tuvējiem kokiem. Trošu pagarinātāji un garas stropes ir obligātajā papildaprīkojumā šim auto.

Pašu Akmeņupītes taku līdzīgi kā Ormaņkalna torni pamazām pārņem daba, kas gan nepadara to par mazāk pievilcīgu. Dubļu apavi gan nepieciešami tāpat kā džipiem, jo vietām laipas aizstājis nesen pāri vēlies ūdens un dubļu maisījums.

Pēc takas taisnā ceļā dodamies uz Saliņām – vienu no retajām viesu mājām visā Sēlijā. Atpūtas komplekss atrodas gandrīz pie pašas Lietuvas robežas Sviļu ezera krastā. Lai arī esam iznomājuši pirts mājiņu, laipnā saimniece piedāvā nakšņot krietni ērtākajā viesu namā.

Nākamajā rītā nesteidzīgi dodamies atkal uz Dvietes palieni, Putnu salu, kurai šoreiz piebraucam pa citu, neapplūdušu ceļu. Kāmēr no skatu torņa vērojam plūdu apmērus, ar motorlaivu mums tiek piegādāta vēl viena uz Rīgu doties gribētāja.

Plāns ir pa mazajiem celiņiem doties augšup līdz Daugavai un tad gar upi līdz mājām. Diemžēl mazie celiņi atkal izrādās par grūtu mūsu Dodge un esam spiesti griezties apkārt un meklēt cietākus segumus. Tas gan nav tik vienkārši kā izklausās un apgriežoties smagsvars ierokas arī puslīdz sausā pļaviņā. Tā kā koka šeit neviena nav, tad vienīgais vinčas atbalsta punkts ir Patrolis, kuru kā paredzams pašu vairāk velk klāt nekā tas palīdz izvilkties. Labi, ka Āzijas ekspedīcijā dosies vēl divi džipi, jo ar vienu evakuācija no slazdiem būtu krietni sarežģītāka.

Daugavai piekļūt varam tikai pie Dunavas, jo no Dvietes nākošais ceļš ir applūdis, no civilizācijas nošķirot vismaz 20 viensētas. Garajā atceļā plūdus dēļ augstākajiem krastiem vairs nemana. Piestājam vien Pļaviņu un Ķeguma HESos, kuros, lai novadītu sezonālos ūdeņus ir atvērtas vairākas slūžas, dāvājot iespaidīgu ūdens spēka demonstrāciju.

Sēlija ir pelnījusi vairāk kā divas dienas tās apceļošanai, tāpēc solāmies atgriezties ar tehniku, kas nesmādēs pašus mazākos celiņus un cerams atkal pavasarī.

902674_177185005770334_1931261980_o.jpg476213_177184785770356_550479742_o.jpg478129_177184925770342_1429776933_o.jpg913908_177184752437026_1602112836_o.jpg921527_177184945770340_1394836562_o.jpgIMG_4393.jpg
IMG_4397.jpgIMG_4398.jpgIMG_4401.jpgIMG_4403.jpgIMG_4409.jpg
IMG_4394.jpgIMG_4412.jpgIMG_4421.jpgIMG_4423.jpgIMG_4427.jpgIMG_4433.jpgIMG_4434.jpg
IMG_4435.jpgIMG_4450.jpg