26.jūlijs
Izbraucam no Lhasas. Līdz Tibetas galvaspilsētai mūsu ekspedīcija jau ir noripojusi 16 336km, bet tas ir tikai pusceļš. Izbraukšanu no pilsētas nedaudz kavē pamaldīšanās pa jaunuzceltajiem pārvadiem, bet jau pēc mirkļa esam ārā un pa platu šoseju traucamies uz rietumiem. Aptuveni pēc 60km, pie lidostas beidzas platā šoseja un braucam jau pa tik ierasto šauro ceļu.
Automašīnu maz, līst lietus un lēnām deldējam ceļa kilometrus. Ierastie kontrolpunkti, kuros mums iedod laika normu ceļa veikšanai, bet jau pēcpusdienā esam Šigatzē. Tā ir slavena ar to, ka šeit atrodas otrs Tibetas līderis Pančer Lama, kurš Dalai Lamas nāves gadījumā stātos uz laiku viņa vietā līdz izaugtu jaunais Dalai Lama.
Tomēr viss nav tik vienkārši ar Tibetu un Ķīnu. Izrādās, ka Pančer Lama, kurš ir vēl diezgan jauns, dzīvo Pekinā un, kā runā, tad ir Ķīnas ieliktenis, jo īstais jaunais Pančer Lama ir nolaupīts. Cik šajā visā ir patiesība, man grūti spriest, bet tās ir baumas, ko dzirdējām. Mēs esam neitrāli iekšpolitikas jautājumos un necenšamies iesaistīties konfliktos, tādēļ nekādas diskusijas par šo tēmu ar vietējiem neielaidāmies.
Vēl pilsētā atrodas liels cietoksnis jeb forts, ko ceļ ķīnieši, bet tas vēl nav pabeigts un tādēļ apmeklētājus iekšā neielaiž. Cietoksnis izvietots kalnā un no tā paveras skaists skats pār visu pilsētu, kurā ir mazas ieliņas, liela netīrība un tibetiešu pārsvars. No cietokšņa, kurā netikām, dodamies pa kalnu taku virzienā uz vecpilsētu un seno klosteri. Kalnu taka pārtop par kārtīgu ietvi un drīz jau parādās arī ierastās budistu mantru dzirnaviņas, kuras novērojamas pie visiem klosteriem un tempļiem. Parādās arī ļaudis, kuri dodas no klostera. Protams, viņi ir izbrīnīti par dažiem baltajiem, kuri te uzradušies.
Kad esam nonākuši līdz klosterim, izrādās, ka tas jau tiek slēgts, tāpēc nekas cits neatliek kā apskatīt suvenīru tirgotavas, kuras izvietojušās pie klostera vārtiem, bet pēc tam doties vakariņu medībās.
Neliela atkāpe par suņiem un klosteriem. Budisti ir ļoti iecietīgi pret suņiem un tādēļ pie klosteriem to ir ļoti daudz. Varētu pat teikt, ka bariem, tie ir miermīlīgi un nevienu netraucē. Vai suņi arī ir budisti? :)
Vakariņojam tibetiešu restorānā, kurā ir daudz vietējo, tādēļ ēdienam jābūt labam. Mielojamies ar ceptām jēra ciskām (vēlējāmies pasūtīt veselu jēru, bet būtu jāgaida divas stundas). Tomēr gastronomiskajām izvirtībām tāpat veltām vairākas stundas, jo teiciens vēsta: “Paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks”.
27.jūlijs
Pametam Šigatzi, rīts atkal sācies ar lietu. Pēc pāris stundām tas ir mitējies un laikapstākļi mainās par 180 grādiem un pēkšņi paliek karsts, debesis zilas un tajās peld skaisti mākoņi. Šajā dienā īpaši skaistas ir kalnu ainavas, laikapstākļi lutina un varbūt tādēļ viegli braucas. Jau laicīgi esam nonākuši līdz Sagjas klosterim netālu no mūsu galamērķa – Lazas pilsētas.
Sagjas dienvidu klosteris ir liels un šeit praktiski nav tūristu, kas apmeklējumu padara ērtu, bez stresa, mierpilnu un baudāmu. Jāatzīst, ka šis klosteris man pagaidām patika vislabāk no visiem tiem, ko esmu redzējis Tibetā. Varbūt tā ir aura, varbūt, ka tas nebija tūristiem pārbāzts, nemāku teikt, bet patika vislabāk.
Izbraucot no Šigatzes paņēmām stopētāju, jaunu puisi, kurš ir students, bet tagad paņēmis akadēmisko mācību gadu un ceļo jau kopš janvāra. Tagad viņš devās uz Nepālu, ceļojuma sākumā viņam bija līdzi vien mugursoma ar mantām un 2000 juaņas, kas ir aptuveni 160 lati. Ja pietrūkst naudas, tad viņš kaut kur nedaudz pastrādā un dodas tālāk.
Laza, kurā nakšņosim, nav liela, tajā ir vien 2 lielas ielas un pāris viesnīcas, jo pilsētā atrodas krustpunktā ar Nepālas, Everesta bāzes nometnes ceļu.
Pirms vakariņām satiekam angli, kurš ar īrētu Royal Enfield motociklu atbraucis no Katmandu. Viņš un vēl pieci ceļotāji, starp kuriem ir arī austrāļi, noīrējuši motociklus Katmandu un tad ar “kukuļu” palīdzību tikuši Ķīnā un dodas uz Lhasu, bet no turienes atpakaļ uz Everesta bāzes nometni. Pārgalvīgs plāns, bet trakajiem pieder pasaule.
Arī mēs plānojām iebraukt Everesta bāzes nometnē, jo tā bija vien 170km no Lazas. Manis teiktajā figurē vārds bija, jo patiešām šis plāns izgaisa. Mūsu uzturēšanas atļaujā jeb mazā dokumentā nav ierakstīti vārdi “Everesta bāzes nometne”, savukārt lielajā jeb kopējā dokumentā par mūsu maršrutu ir minēta šī vieta. Laicīgi nenoskaidrota formalitāte liedz mums doties uz Everesta bāzes nometni. Var dabūt jaunu atļauju, bet tad ir jābrauc atpakaļ un jākārto no jauna dokumenti. Ķīnas birokrātijas gaiteņos tas labākajā gadījumā var aizņemt tikai dienu, bet mēs nolemjam izmantot šo dienu, lai dotos uz netālu esošajiem karstajiem avotiem.
28.jūlijs
Karstie avoti atrodas pavisam netālu no Lazas. Atrodam kompleksu, kurš izskatās, ka celts pirms gadiem divdesmit vai pat vairāk un līdz šim nav mainījis savu izskatu. Nolemjam, ka neticēsim ārējam iespaidam un dodamies iekšā. Izvēlamies doties uz lielo baseinu, kurā ūdens temperatūra ir vien nedaudz virs 30 grādiem. Tad jau dodamies uz mazo baseinu, kur ir daudz karstāks un tas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Pāris stundas pavadītas, atpūšoties karstajos baseinos, tad vieglas pusdienas blakus esošajā kafejnīcā un dodamies atkal uz Sagjas klosteriem. Apmeklējam otru, mazāko jeb ziemeļu klosteri, kurā arī nav tūristu un tas krietni atvieglo uzturēšanos un apskati. Tālākā diena paiet lēnā gaitā, jo pēc atpūtas karstajos avotos ķermenis ir atslābis un neko aktīvu darīt vairs negribas.
29.jūlijs
Rīts, ārā līst lietus. Silti saģērbušies dodamies brokastīs uz netālu esošo kafejnīcu. Šoreiz netrāpām ar brokastu izvēli, jo ķaudzi jeb ķīniešu pelmeņi ir bezgaršīgi un izjukuši, pavārs šodien nav bijis uzdevumu augstumos.
Sakrāmējam mantas automašīnās un lēnām uzsākam savu ceļu uz Sagas pilsētu. Lietus turpina līt un laikapstākļi noskaidrojas tikai pēcpusdienā. Ceļš ir vienmuļš un taisns, vietām ceļu remonti, kuri jāapbrauc pa lauku. Neilgi pirms Sagas pilsētas kārtējais kontrolpostenis, kas ir armijas postenis. Pirms posteņa gara rinda ar automašīnām, pie paša šlakbauma pulcējas vairāki armijas formā tērpti vīri, smēķē, smejas un izskatās ļoti garlaikoti. Viens ar vairākām svītrām uz uzplečiem, acīmredzot, vecākais, ik pa brīdim pieņem kādu no vadītāju dokumentiem un tad vai nu palaiž garām vai nē.
Šoreiz arī mums, automašīnu vadītājiem, ir jāpienāk pie būdiņas, kur tiekam it kā pārbaudīti, nosēdina mūs malā un nepievērš uzmanību. Šis kontrolpostenis paliek atmiņā ar to, ka ir pilnībā neorganizēts, haotisks un dokumentu pārbaude nesaprotama, jo tos nemaz neskatās. Pavadot 35 minūtes bezjēdzīgās darbībās, mūs tomēr palaiž tālāk un jau pēc mirkļa esam Sagas pilsētā.
Pilsēta neizteiksmīga, ar remontdarbiem uz galvenās ielas, mazās ielas ļoti piedrazotas, daudz tūristu, jo šī ir pēdējā pilsēta pirms Kailaša kalna. Vēl atcerēšos šo pilsētu tādēļ, ka ēdot riekstus man nolūza zobs.
30.jūlijs
Ātri pametam nesimpātisko Sagu, lai ar vienu rāvienu nokļūtu Dārčenā, kas ir pilsēta blakus Kailaša kalnam. Diena ir ļoti saulaina un attālums 485km lēnām deldējas. Interesants skats ir lielas smilšu kāpas ceļa malās, nebiju gaidījis, ka Tibetā ir arī šādi tuksnesim raksturīgi elementi. Tad redzi, cik dažāda ir Tibeta.
Pēcpusdienā, kad jau braukšana visiem ir apnikusi, beidzot ierodamies Darčenā. Pirms pašas pilsētas ir biļešu kases, kur jānopērk biļete 150 juaņu vērtībā par cilvēku, lai iekļūtu pilsētā un varētu iet apkārt kalnam. Šeit mums paskaidro, ka vēl bez biļešu pirkšanas jāiziet drošības pārbaude. Saceļam jezgu un atsakāmies iziet drošības pārbaudi, jo tā jau ik pēc 50km ir posteņi. Iekāpjam mašīnas un aizbraucam garām, neapstājoties uz nekādām drošības pārbaudēm.
Atrodam viesnīcu vai drīzāk hosteli. Sazinos ar Novosibirskas ceļotāju grupu Kamerzānovu un Ko, viņi ir 10 minūtes pirms mums iebraukuši pilsētā un jau ar autobusu dodas apskatīt kalnu.
Dodamies izlūkot pilsētu, kas drīzāk ir ciemats – trīs ielas, 16 hosteļi, desmitiem suvenīru tirgotāju un vēl tikpat ēstuves. Mūs interesē jaki, kurus varētu noīrēt, lai tie nestu daļu mūsu bagāžas apkārt kalnam. Atraduši iestādi, kurā izīrē šos zvērus ar visu pavadoni, cenšamies sarunāt uz parītdienu, lai pierezervētu. Bet saimnieks atsakās, atrunājoties, ka tik tālu viņš nevarot rezervēt, lai nākam rīt no rīta un tad runās.
Vakariņojam kafejnīcā “Kaķis no Lhasas”. Tibetiešu un rietumnieku virtuve, vienkārši ēdieni, ēdienkarte ir krievu, angļu, tibetiešu un ķīniešu valodā. Šī ēstuve turpmākās dienas ir vienīgā, kur brokastojam un vakariņojam.
Paēduši vakariņas pārējie dodas uz hosteli, bet mēs ar Jāni gaidām atgriežamies Kamerzanova komandu. Sagaidījuši viņus nokāpjam no kalna, apmaināmies ar brauciena suvenīriem, iepazīstamies un pie tējas krūzes apstāstām, ko zinām mēs un ko zina viņi par gaidāmo ceļu. Dodam, pieņemam padomus un šķiroties norunājam, ka ieturēsim kopīgas brokastis mums jau zināmajā ēstuvē.
31.jūlijs
Brokastu laikā ar domubiedriem Kamerzanova komandu no Novosibirskas tērzējam par ceļojumiem, sniedzam intervijas utt. Tālāk pārceļamies uz mūsu hosteļa stāvlaukumu pie mūsu automašīnām, kur Jānis veic nelielu ekskursiju, pastāstot par katru automašīnu. Tad seko kopbildes un pavadām Kamerzānova komandu ceļā, jo viņi dodas Lhasas virzienā.
Turpinām gatavoties savam gājienam apkārt Kailaša kalnam. Krāmējam somas, atlasam mantas, kuras ņemt līdzi, kuras uzticēt jakiem. Tikmēr Mihails, Grigorijs un Rembo devušies savervēt jakus. Pēc pusotras stundas viņi atgriežas ar labām ziņām, jo jaki ir noīrēti.
Sakrāmējuši mantas kādu mirkli veltam internetam jeb saziņai ar mājiniekiem, bet tad vakariņas un gulēt.
1.augusts
Šodien ir tā diena, kad aizritējuši 3 mēneši kopš mūsu starta no Rīgas. Esam nobraukuši 17 636 km. Pamostamies laicīgi, dodamies brokastīs un tad jau ar mugursomām esam ceļā. Izejam īsi pēc pulksten deviņiem. Saulīte uzaususi sāk apspīdēt Kailaša kalnu, kurš mums atrodas labajā pusē. Taka, kura ir aptuveni 1.5m plata, ved augšā un lejā. Smagā mugursoma, dzestrais rīts un augstums 4650 m.v.j.l., kurā mēs sākam iet, nekādi neuzlabo iešanu.
Pēc 8km sasniedzam vietu, kur satiekam savus jakus. Pirmais posms vedīs pa salīdzinoši vienkāršu taciņu, taču komandas biedru acīs jau manāms nogurums. Mana soma šķiet tik ļoti smaga, trūkst gaisa un ir smagi. Noejam vēl pāris kilometru, ik pa brīdim apstājoties, lai nofotografētu Kailašu, kurš ik pa brīdim parādās mūsu acu skatam vai kādu citu interesantu objektu – ūdenskritumu, akmeni utt.
Kādu mirkli gājis saprotu, ka nevaru vairs panest savu somu un katrs uzkalns vai pacēlums kļūst arvien grūtāk un grūtāk pārvarams. Jānis pierunā uzlikt manu somu uz viena no jakiem. Iešana paliek daudz vieglāka, tā mēs noejam vēl pāris kilometru un piestājam pie tējas namiņa. Šie tējas namiņi, kur var dabūt ēdienu, tēju vai arī tāpat vienkārši atpūsties maršrutā kopumā ir 5. Atpūšamies, baudot jaka sviesta tēju, bet tad jau dodamies tālāk.
Pēc mirkļa paņemu atpakaļ savu somu, jo jakiem jau tā ir pietiekoši daudz nesamā. Esmu atpūties un tādēļ varu turpināt nest savu mugursomu pats. Kauns, ka nevarēju panest somu, bet vienkārši neko nevarēju izdarīt, kājas smagas, enerģijas nav.
Pirmajā dienā noejam 22km no kopumā 52km garā maršruta. Nometni uzceļam aiz viena no maršrutā esošajiem viesu namiņiem. Uzcelt teltis liekas ļoti smags darbs, nogurums, elpas trūkums dara savu. Kad esmu uzmocījis telti un pārģērbies, sākam gatavot vakariņas. Pavisam askētiskas vakariņas – ātri vārāmās griķu pārslas un meža gaļas konservi. Bet godīgi sakot, ēst nemaz negribas, piespiežu sevi apēst porciju un dodos uz telti. Lai arī nogurums liels, nevaru aizmigt, saule pamatīgi karsē pat plkst. 20:00, tikai pēc kāda laika iekrītu miegā.
2.augusts
Pamostos no tā, ka ir nosalis degungals. Paskatos pulkstenī un redzu, ka ir vien +4 grādi, bet guļammaisā ir pat ļoti omulīgi. Brokastis, sakravājam mantas un dodamies ceļā. Šodien plānots veikt kalnu pāreju 5878 m.v.j.l. Jau pēc kilometra sākās ceļš augšup, šodien jūtos nedaudz labāk, jau ir pierasts pie apstākļiem.
Šodien grūtāk iet Mihailam, kuram arī trūkst enerģijas un reibst galva. Pārējie daudz maz jūtas labi un lēnām kustas uz priekšu. Šajā dienā liels atbalsts ir Jānis, kurš par katru uztraucas un palīdz kā vien var, lai gan var redzēt, ka pašam neklājās viegli.
Apkārt Kailaša kalnam ir ļoti liela kustība, daudz svētceļotāju un tūristu. Mūsu maršruts iet pulksteņrādītāja virzienā, tibetieši viegli pārvar maršrutu, šeit sastopami gan veci ļaudis, gan mazi bērni. Vietējie iet raitā solī, daži smēķē un dzied, mēs izskatāmies smieklīgi, knapi velkam kājas, pūšam un elšam.
Virsotni sasniedzam pēc 5 stundām, esam laimīgi un noguruši. Piesienam budistu lūgšanu karodziņus, uztaisām kopbildi un dodamies tālāk. Budisti uzskata, ja tu noej Kailaša maršrutu un, kad tu šķērso šo kalnu pārēju, tad visi tavi līdzšinējās dzīves grēki tiek dzēsti. Bet, ja tu apej kalnam apkārt 108 reizes, tad nokļūsti Nirvānā un pat kļūsti svēts. Mūsu komandas biedram Grigorijam šis ir jau otrais gājiens apkārt kalnam.
Tālākais ceļš ved jau lejup, šajā brīdī kājas šķiet ļoti vieglas un ejam visai raiti. Vai tas dēļ tā, ka esam bez grēkiem vai vienkārši taka ved lejup, es nezinu. :)
Šajā dienā esam nogājuši 14km, kāpjot kalnā gājiena ātrums bija 1km/1h, bet lejup jau raitāk. Iekārtojam nometni blakus upei, fonā skaisti kalnu skati, blakus strauja upe un zaļa zālīte. Laimīgi par paveikto, ieturam vienkāršas vakariņas un dodamies pie miera. Tajā brīdī sākas krusa un tā krīt apmēram divdesmit minūtes līdz iemiegu.
Šīsdienas pārgājiens bija ļoti smags, fiziski un arī morāli sevi piespiest nepadoties un turpināt ceļu. Izmantojām līdzpaņemto skābekli, kad trūka gaisa, viens otram palīdzējām un darbojāmies kā komanda un paveicām to, pēc kā braucām visus šos trīs mēnešus. Iespaidīgie kalnu skati, interesantie cilvēki un pats pārgājiens. Cepuri nost tiem vecajiem tibetiešiem, kuri ar spieķīti un līku muguru, bet ar mantrām uz lūpām, spēj iet kalnam tik raiti riņķī!
3.augusts
Pamostoties pirmās skaņas, ko dzirdu, ir straujā upe blakus teltij. Pa nakti teltis ir pārklājusi neliela ledus kārtiņa un kamēr vēl saule slēpjas aiz kalniem, tā sēž uz telts. Brokastīs auzu pārslu putra un tēja ar medu, tad jau esam gatavi doties paveikt atlikušos 16km līdz maršruta beigām.
Saulīte lēnām iesilda dienu, bet mēs tik ejam uz priekšu. Šodien takas vienā pusē mūs pavada upe. Ceļā sastopam vairākus suņus, kuri arī seko mums līdz pašai pilsētai it kā pavadīdami. Šīs dienas ejamais liekās viegls, jo grūtākais jau aiz muguras.
Atgriezušies pilsētā, pateicamies jakiem un to ganiem, izkrāmējam slapjās teltis žūt saulīē. Atpūšamies arī mēs. Turpmākā dienas daļa paiet nesteidzoties, atkal krāmējot mantas un atpūšoties.
Vai es vēlreiz ietu apkārt šim kalnam? Jā, kāpēc ne, tikai sagaidīšu to laiku, kad paaugsies mans dēls un tad kopā ar viņu būtu gatavs veikt šo ceļu. Jācer, ka tikai līdz tam brīdim Kailaša kalns nebūs pārvērties par “disnejlendu” ar asfaltētiem trotuāriem un vēl sazin kādu izklaidi, jo ķīnieši pamazām apgūst Tibetu un tagad jau tiek celtas jaunas viesnīcas Dārčenā.
Kailaša kalns ir apiets, kas arī bija viens no galvenajiem šīs ekspedīcijas mērķiem un nu jau mēs varam teikt, ka dodamies māju virzienā. Priekšā mums ir Kazahstāna un Krievija.
4.augusts
Atļaujamies izgulēties un ieturēt vēlās brokastis. Ar divām Toyotam dodamies uz tuvumā esošajiem ezeriem. Braucam uz Manserovar ezeru, kurš tiek dēvēts par svētu. Blakus ezeram atrodas karstie avoti. Vispirms izpeldamies svētajā ezerā, tad Grigorija vadībā nedaudz padūcam pie ezera un dodamies uz karstajiem avotiem. Baudījuši nelielu atpūtas mirkli karstajos avotos, kas palīdzēja muskuļiem nomierināties pēc pārgājiena, dodamies pa šauru celiņu gar ezeru. Beidzot pēc ilgiem laikiem varam izmantot savu pilnpiedziņas automašīnu priekšrocību un pat ieslēgt pazeminātos ātrumus, vietām lavierējot gar ezeru.
Ezers ir liels un skaists, zaļš ūdens, bet bezvējš padara ezeru ļoti rāmu, vien dažas ūdens pīļu ģimenes peras pa to. Apkārt ezeram arī ved iecienīts svētceļnieku maršruts 60km garumā, daļu no tā mēs arī nobraucam. Vienā no biļešu pārbaudes punktiem, kurš izvietots pie ezera, mūs negrib laist tālāk, jo, braucot iekšā teritorijā, mums nepārdeva biļetes, jo tās tanī brīdī bija ieslēgtas. Sarunājām braucot ārā samaksāt par tām, taču šī kontrolpunkta sargs mums netic un, zvanot uz kasi, izrādās, ka ir nomainījies darbinieks. Situācija muļķīga, neviens netic, solam samaksāt, braucot ārā, bet apsargs netic.
Dodamies prom. Kad esam gandrīz jau tikuši līdz kasēm, redzam aizmugurē nesamies kādu automašīnu, kas apdzen mūs un nošķērso ceļu, bet mēs nogriežamies uz kasēm. Tur mūs atkal panāk tā pati automašīna un izrādās, tas ir tas pats apsargs, kurš domāja, ka mēs aizbrauksim nesamaksājuši. Iegādājamies kasē biļetes un dodamies prom. Nospriežam, ka šejienieši tomēr ir savādi.
Šodien nelielas svinības par godu tam, ka esam apgājuši apkārt Kailašam, par 3 mēnešiem ceļā un veiksmīgi pavadīto dienu. Sarunājam ar ēstuves saimnieci, ka varam viņas virtuvē pagatavot sev vakariņas. Vakariņas latviešu studentu gaumē – cepti kartupeļi ar sīpoliem un speķi, tomāti ar sīpoliem. Atrodu savas automašīnas ledusskapī saglabāto Altaja cauraudzīti un tad es, Jānis un Rembo darbojamies tibetiešu virtuvē. Grigorijs visu šo šovu filmē, tibetieši stāv malā un vaļā mutēm vēro mūsu darbošanos. Rezultāts fantastiski garšīgs un ēdiens ātri pazuda no bļodām, garšu sajūta kā Latvijā, mājās gatavotas.
5.augusts
Dodamies prom no Dārčenas, aiz pilsētas vēl ķeram Kailašu fonā un fotografējamies. Pirmie 100km no dienas maršruta ved jau pa mums ierasto ceļu, nākamie 115km jau pa ļoti skaistu kalnu ceļu, kas ir šaurs, bet ļoti skaistu skatu pavadīts.
Skaistais ceļš ieved vēl skaistākā vietā – smilšu mežā, kas ir milzīga ieleja ar dabiski veidotiem smilšakmens kalniem, kas atgādina mežu. Sajūta kā braucot pa Marsa virsmu, skats apkārt sirreāls, pie realitātes notur asfaltētais ceļš un ik pa brīdim pretīmbraucošie tūristu automobīļi. Braucot gan nevar daudz skatīties apkārt, jo ceļš ļoti līkumots, tādēļ ik pa brīdim piestājam baudīt skaisto ainavu.
Pēcpusdienā nonākam Zandas pilsētā, kurā ir divas ielas, trīs armijas daļas un pāris viesnīcas.
6.augusts
Agri no rīta ceļamies, brokastīs nūdeles un dodamies uz 20km attālo Guges bijušo karaļvalsti. Smilšakmens kalnos ir izgrebtas alas, kurās pirms vairākiem gadsimtiem dzīvojuši cilvēki. Tas viss izvietots kalnā. Alas atrodas vairākos stāvos, izvietotas pa visu kalnu, bet kalna galā slejas templis.
Pašlaik notiek restaurācijas darbi šim brīnumainajam apskates objektam, darbos piedalās dažāda vecuma tibetieši, kuri pa šaurajām kāpnītēm uz savas muguras nes augša cementu, akmeņus un citas lietas. Nekādas modernizācijas, tikai un vienīgi cilvēku darbaspēks. Pāris stundas pakāpelējuši pa Guges karaļvalsts drupām, dodamies tālāk.
Pēc kartes norādēm izbraucam uz grantētu ceļu, kurš vijās augšup un lejup, brīžiem pa bīstamiem līkumiem vedot gar kraujām bez norobežojumiem un tas viss pusotras mašīnas platumā, kas brīžiem pārtop vien par vienas automašīnas platu ceļu. Pie sevis visu laiku domāju, ka tikai aiz līkuma neparādās kāds kravas auto. Tādi pa ceļam bija, bet tikai daži un par laimi klajās vietās.
Diemžēl Dodžs šodien zaudēja divas riepas, kuras nobraukuma dēļ sāka plīst un tādēļ bijām spiesti mašīnas aizmugurē pāriet no sapārotajiem ratiem uz vienu ratu katrā pusē. Brauksim bez rezerves ratiem līdz Almatai, kur mūs gaidīs jaunās riepas. Visas darbības ap riepām aizņem pusotru stundu, turklāt mūs pamatīgi sakož sīkie knišļi jeb moškas. Nezināju, ka 4500 m.v.j.l. dzīvo tie riebīgie kukaiņi. Šīs dienas augstākā pāreja bija 5423 m.v.j.l.
Visbeidzot paveicam 225km un nonākam pilsētā Ali, kurā ir daudz modernu veikalu, platas ielas un kūsā dzīvība.