Lhasa, Tibetas galvaspilsēta, – leģendām un mītiem apvītā pilsēta, kurā atrodas Dalai Lamas rezidence jeb Potalas pils, kā arī vairāki klosteri un tempļi.
Ceļš līdz Lhasai ved pa mums jau ierasto šauro un līkumaino ceļu. Diena iesākusies ar lietu un tas mūs pavada visu ceļu. Redzam vairākus klints nogruvumus, šajā apgabalā jau vairākas dienas ir pamatīgas lietusgāzes un nav brīnums par nogruvumiem. Upēs, kuras vijas gandrīz visu laiku gar ceļu, ūdens līmenis ir pamatīgi pieaudzis un straume šņākdama nes ūdens masas uz priekšu.
45km pirms pašas galvaspilsētas iegriežamies Gandan klosterī, kurš atrodas 12km nost no ceļa. Tas līdz klosterim ved pa ļoti šauru serpentīna augšā kalnā. Protams, pirms uzbraukšanas uz klostera ceļa, notiek policijas pārbaudes, pasažieriem liek izkāpt no automašīnas un iziet cauri skenerim.
Uzbraucam kalnā, stāvvietas pilnas ar automašīnām un klosterim pieguļošās pļavas arī pilnas ar automašīnām. Esam trāpījuši uz kaut kādām budistu svinībām, ļoti lielas ļaužu masas ir pārņēmušas kalnā uzcelto klosteri. 7.gs veidotais Gandan klosteris sapulcējis dažāda vecuma cilvēkus, tūristus, vietējos, ubagus utt. Šeit ir ļoti lielas ļaužu masas, kuras atstāj aiz sevis daudz atkritumu.
Novērojam jau kaut kur internetā redzēto ainu, kad jaunā māmiņa sēž uz zemes un uz viņas kājām guļ nekustīgs mazulis, aptuveni pusotru gadu vecs. Acīmredzot, sabarots ar kaut kādām zālēm, jo poza nemainījās arī mums nākot atpakaļ. Kādu mirkli pastaigājam pa teritoriju, pavērojam cilvēkus, mūkus un dodamies tālāk jau Lhasas virzienā.
Par Lhasu biju lasījis, skatījies video utt. Savā prātā biju iedomājies pilsētu ar šaurām ielām, daudz svētceļotājiem, blīvām mājām un maz automašīnām. Iebraucot Lhasā, skats, ko redzu, pilnībā apgāza manu uzburto ainiņu. Platas ielas, daudz automašīnu, daudz jaunceltņu, tā praktiski neatšķitras no jebkuras normālas Ķīnas pilsētas. Dodamies dziļāk pilsētā, cauri sastrēgumiem lēnām virzāmies tālāk. Mūsu skatam paveras Potalas pils, grezni sēdēdama kalna galā.
Viesnīca atrodas vecajā pilsētas daļā, kur jau vairs nav monolītās ķīniešu betona mājas, bet interesantās tibetiešu zemās mājas ar mazajiem logiem. Satiksme blīva, daudz velorikšu un automašīnu. Iekārtojušies viesnīcā, dodamies vakariņās, baudām kārtīgu tibetiešu ēdienu. Vakarā nedaudz paklīstam pa vecpilsētu, kur šaurajās ieliņās notiek tirdzniecība.
Nākamo dienu ar Jāni pavadām, apkopjot automašīnas – mainām bremžu uzlikas Dodžam, mazgājam filtrus utt., nemanot ir pienācis vakars. Pārējie komandas dalībnieki pavadījuši dienu, klīzdami pa pilsētu.
Nākamās dienas apskatām pilsētu, staigājam pa klosteriem un tempļiem. Vērojam mūku debates, traucamies ar pārgalvīgiem taksometra vadītājiem, braucam ar velorikšām. Ēdām jaka steiku uzdzerot tēju ar jaka sviestu, šī tēja ir tibetiešu pamatdzēriens pie maltītes, līdzīgi kā mongoļiem viņu sāļā tēja.
Lhasas klosteri un tempļi ir ļaužu pārpildīti, dārgā ieejas biļete neattur ķīniešu un ārzemju tūristus traukties uz šīm svētajām vietām, kas ir ļoti komercelizējušās. Potalas pils jeb Dalai Lamas pils. Lai tiktu uz šo tūrisma objektu, ir jāpiesakās pāris dienas iepriekš un tikai caur tibetiešu tūrfimām, jo katrai dienai ir limitēts tūristu skaits. Var, protams, stāvēt rindā kopā ar svētceļotājiem, bet arī nav garantēts, ka tiksiet iekšā.
Potalas pils ir liela akmens un koka celtne, kura uzcelta kalnā. Kā gidi teica, tad šajā ēkā ir 1000 istabas. Un patiešām tur ir milzumdaudz istabu, kambaru un zāļu. Iekštelpas rotātas ar grezniem kokgriezumiem un metāla kalumiem, kas ar laiku ir pamatīgi apsūbējuši vai nomelnējuši, jo visās telpās praktiski tiek kūpināts vīraks vai speciāls zāļu maisījums. Iespaidīgā celtne ar daudzajām istabām, šaurajām un stāvajām kāpnēm augšup un lejup būtu atstājusi daudz labāku iespaidu, ja vien šī pusotru stundu garā ekskursija nebūtu bijusi kā sprints. Ļoti daudz drošības pārbaužu, pie kurām jau Ķīnā laikam ir jāpierod, ļoti daudz cilvēku un tu esi spiests visu laiku pārvietoties rindā un nedrīksti uzkavēties ilgāk pie ekspozīcijām, izņemot, kad esi izgājis laukā uz pils jumta, kur, protams, ir suvenīru tirgotavas.
Potalas pilī ir iepriekšējo Dalai Lamu atdusas vietas, troņi utt. Interesanta lieta, ka katram Dalai Lamam ir savs tronis, meditācijas istaba un vēl dažādas istabas. Katram nākamajam Dalai Lamam tiek izbūvēti jauni troņi, istabas utt., tādejādi pils ir mainījusies laika gaitā. Ja plāno apmeklēt Lhasu, tad Potalas pils ir jāapskata, lai redzētu simtiem Budu skulptūru un dažādos dēmonus, sajustu senatnes auru, redzētu interesantos kokgriezumus un savdabīgo arhitektūru.
Tāda sajūta, ka Lhasā ar biznesu nodarbojās tikai ķīnieši, jo veikali, kafejnīcas un viesnīcas ir ķīniešiem, varbūt maldīgs priekšstats, bet tā likās.
Lhasā var nobaudīt dažādu valstu virtuves, bet, protams, ir jānoprovē vietējie ēdieni. Kafija, kā jau Ķīnā ierasts, ir problēma, atradām pāris mazās kafejnīcas kurās varēja baudīt kafijai līdzīgo dzērienu.
Lhasā var redzēt daudz tibetiešus nacionālajos tērpos, it īpaši vecāka gadu gājuma sievietes, kuras tērpušās garos, tumšos svārkos līdz zemei, kam pāri tādi kā priekšauti, bet galvā platmales. Platmales šeit nēsā visi, acīmredzot, tās pasargā no saules, kas šeit pat mākoņainā laikā ir ļoti jūtama. Jaunieši praktiski nav redzami nacionālajos tērpos, bet gan mūsdienīgos kreklos, džinsu biksēs utt.
Ielās redzam daudz tūristu. Vinus var atpazīt no tā, ka tie staigā trekinga drēbēs, jāatzīst, ka mēs arī tādi paši vien bijām. Izskaidrojums tam ir pavisam vienkāršs, pilsētā ir vairāki desmiti trekinga apģērbu veikalu un cenas ir smieklīgas, salīdzinot ar pie mums nopērkamajām lietām. Turklāt zīmoli ir tieši tie paši, cenu starpība veidojās no tā, ka šos apģērbus ražo ĶTR. :)
Pašas pilsētas apskatei būtu nepieciešamas divas dienas, plus vēl vajadzētu divas dienas, lai apskatītu apkārtesošos ezerus un klosterus, ja vien tie interesē. Daba Tibetā ir ļoti skaista, bet, lai šeit nokļūtu, ir nedaudz jāpiedomā. Satikām viesnīcā vairākas tūristu grupas, kurās bija 2 līdz 3 cilvēki, kuri gulēja slimnīcā ar nopietnām veselības problēmām, kas saistījās ar pārāk ātru augstuma uzņemšanu. Proti, atlidojot no Eiropas uzreiz uz 3650 m.v.j.l. ir jāpaiet pāris dienām līdz organisms pierod un tad tikai var doties tālāk kalnos, bet tūristu ierobežotais laiks dara savu. Sabojāts atvaļinājums labākajā gadījumā, sliktākajā – nopietnas veselības problēmas. Ja vien ir iespēja, tad uz tibetu labāk doties ar velosipēdu, motociklu vai auto, kur augstums tiek uzņemts pakāpeniski un ceļojuma laikā organisms pierod un atklimatizējās.
Lhasa ir apskatīta, izložņāta un iepazīta, bet tā mainās un ļoti strauji, pēc gadiem 5-7 tā būs pārvērtusies par parastu Ķīnas pilsētu, varbūt ar dažiem tempļiem un, protams, Potalas pili. Žēl, bet izskatās, ka tibetiešus strauji pārņem ķīnieši. Tādēļ iesaku doties pēc iespējas ātrāk uz Lhasu, kamēr vēl ir palicis tās šarms un ezotēriskā burvība.