21.jūnijs – 28.jūnijs
Kā jau rakstīju, braucam Erenhotā ar autobusu, jo automašīnas visas brīvdienas stāvēs muitas noliktavas telpās. Ķīna jau pašā sākumā ir pilnīgs pretstats Mongolijai – plašas ielas, modernas, koptas mājas. Braucam un brīnāmies par skatu aiz autobusa loga. Pilsēta ar tikai 60 000 iedzīvotāju, bet tā noteikti ir daudz modernāka un attīstītāka kā Ulanbatora. Daudz kafejnīcu, viesnīcu, veikalu, elektrisko velisopēdu utt.
Atrodam viesnīcu, bet noskaloties gan pēc ceļa nesanāk, jo pilsētā ir kaut kādas problēmas ar ūdens piegādi un tas būšot vēlāk, bet tas vēlāk nepienāk pat no rīta. Dodamies vēlās pusdienās uz ķīniešu restorānu, mūsu gids Rembo palīdz mums izvēlēties no edienkartes ēdienus, jo diemžēl neko nesaprotam no hirieoglifiem. Ēdiens ir garšīgs un dažāds, pusdienas ieilgst, pļāpājam ar gidu, izprašņājot par šo un to, kas mūs sagaida, kas jāievēro utt.
Pēc plkst. 17:00 uz ielām sāk parādītes lielāka rosība, restorāni un kafejnīcas sāk nest uz trotuāra galdus un krēslus, kā arī lielus grilus. Izrādās, ka ap plkst. 19:00 sākas īstā dzīve, tiek dzerts alus, spēlētas kārtis, ēsts grilēts ēdiens. Vakarā dodamies pasēdēt vienā no šādām vietām, lēnām baudām aukstu alu un garšīgu, ceptu gaļu. Diena ir bijusi ļoti karsta, +35 grādi, un vakars ir patīkami silts. Pamazām adaptējamies vietējai situācijai, lai gan joprojām jūtos kā zoodārzā, tikai no otras puses. Uz ielas cilvēki nāk klāt mērīties ar augumiem, tiek rādīts ar pirkstiem utt. Garā diena ir beigusies, esam tikuši Ķīnā un jauni piedzīvojumi tikai sāksies.
Turpmākās dienas pavadām visai dažādi, vienu dienu veltam dinozauru muzeja apskatei, kurš ir iekārtots ārpus pilsētas, tuksnešainā laukā, vai arī staigājam pa pilsētu, apgūstam tirgu, veikalus utt. Līgo un Jāņu vakarā visa komanda devās ēst svētku vakariņas kafejnīcu terasēs, kur bija ļoti garšīgi ēdieni.
Tā pienāca pirmdiena. No ķīniešu firmas, kura kārto dokumentus muitai, saņemam informāciju, bet ne tādu, kas mūs iepriecinātu, proti, jāpaliek vēl pāris dienas šajā pierobežas pilsētā Erenhotā. Īsinām laiku, staigājot pa tirgu un skatoties bezmaksas “izrādes”, kuras sarīko mongoļi. Viņi brauc uz tirgu un pērk visu pēc kārtas, tad to mēģina iekraut savos Uazikos. Pats interesantākais skats, ko redzēju, bija drēbju skapis izjauktā veidā ievietots kartona kastē un piesiets zem Uazika, jo vietas salonā vairs nebija, aizmugure visa piekrauta un priekšā sēdēja 4 cilvēki. Iedomājieties šo skatu? Jautri! :)
Īsinot laiku, kādu dienu devāmies 20km pārgājienā prom no pilsētas, citu vakaru spēlējām basketbolu vai pat skatījāmies ķīniešu ziepju operas. Laiks vilkās, pilsēta visai neinteresanta, lielas pārmaiņas piedzīvojusi pirms gadiem 5 vai 6, kad valdība tajā ieguldījusi lielu naudu. Daudz jaunu ēku sacelts, bet vairums stāv tukšas un neizmantotas, pat sāk nedaudz drupt. Daži kvartāli atgādina spoku pilsētu, bet, cik esmu dzirdējis, tad Ķīnā ir daudz šādu pilsētu un rajonu. Vakaros, kad dienas karstums, kas sasniedz pat +3 grādus, ir norimies, centrālajā laukumā tiek atvērti karuseļi, šautuves, tiek tirgoti dažādi našķi utt. Un tā katru vakaru cilvēki nāk un izklaidējās. Izklaidi var atrast dažādām gaumēm, laukumā ir pat kopīgās dejas pie skaļas mūzikas. Otrajā rītā, kad bijām pārvākušies uz citu viesnīcu, no kuras pavērās skaists skats uz pilsētas laukumu, mūs plkst. 6:00 no rīta pārsteidza skaļa deju mūzika, kura nerimās līdz plkst. 8:00. Cilvēki sapulcējās, sastājas rindās un tad kā līnijdejās ļaujas dejas priekiem, laikam jau kā rīta rosme pirms darba. Pēc trešā rīta mēs jau bijām pieraduši pie šīs ikrīta izklaides.
Visu laiku bija tāda sajūta, ka šajā pilsētā esam vienīgie ārzemnieki jeb baltie cilvēki, jo uzmanība, kuru mums nepārtraukti pievērsa, bija milzīga – rādīšana ar pirkstiem, nākšana klāt un brīnīšanās utt. Pienāca ceturtdiena un arī labas ziņas, muitas formalitātes beidzot bija sakārtotas, pa vidu bija muitai brīvdienas, aizkavēšanās, naudas izspiešana utt.
Piektdienas rītā Mihails A. devās ar lidmašīnu uz Pekinu, lai nokļūtu uz Spāniju biznesa darīšanās, bet mēs pēc brokastīm devāmies uz muitas zonu pēc automašīnām, sakrāmējāmies un gatavojāmies doties ceļā. Bez piedzīvojumiem jau neiztikt. Izbraucot no teritorijas, LC105 ieveļas tranšejā, kura ir nenorobežota un slikti redzama. Aizskatījās, neieraudzīja vai kā, bet Jānis sēž iesprostots bedrē ar Toyotu, sasvērušos uz viena sāna. Veicam darbības ar vinčām, bet auto nekust, tad saucam talkā konteineru pacēlāju, kurš izceļ nelaimīgo Toyotu no gūsta. Nekas nav sasists, tikai atbortēta priekšējā riepa, Jānis ātri nomaina to pret rezerves.
Tikmēr Aleksandrs ir pamanījis, ka Dodžam laiž nost aizmugurējā iekšējā riepa, ceļam to uz domkrata, ņemam nost, mainām ventīli. Visas šīs darbības aizņem vēl stundu. Mūsu plānotā laicīgā izbraukšana izdodas tikai īsi pēc plkst. 12:00.
Esam ceļā, pēc 150km ainava no smilšainajiem klajumiem pāriet uz daudz zaļāku nokrāsu, ceļa malā parādās koku alejas. Pamaldāmies nedaudz caurbaucamajās pilsētās, jo ir daudz augstuma ierobežojumi, kas neļauj mūsu Dodžam tikt cauri. Pēdējos 95km no dienas nobrauktajiem 405km veicam pa skaistu ainavu. Aiz loga redzami zaļi, noauguši kalnaini pauguri, ceļš vijas gar tiem, brīžiem braucam cauri tuneļiem. Skaisti skati un zaļais pretstats Mongolijas smiltīm. Teorētiski esam jau Ķīnā, bet praktiski esam iekšējā Mongolijā, šeit uzraksti uz mājām, veikaliem ir gan ķīniešu, gan mongoļu valodā. Ir redzamas jurtas, daudzviet ēdiens ir tipisks mongoļu, viss tik ļoti atbilst tam, ko redzējām Mongolijā, bet tikai šeit viss ir daudz sakoptāks, zaļāks, tīrāks un ceļi ir lieliski, nu vismaz šie pirmie 405km. Nakšņojam Hohhotā, kas ir “iekšējās Mongolijas” galvaspilsēta. Liela pilsēta ar ļoti blīvu satiksmi, daudz velobraucējiem, autobraucējiem, kuri neievēro nekādus noteikumus.
Vakariņojam klasiskā ķīniešu restorānā. Ēdam Pekinas pīli, dārzeņus, skābi aso vistas zupu un vēl citus tikpat debešķīgi garšīgus ēdienus. Pirms gulētiešanas izmantoju izdevību doties vannā un pēc mirkļa jau šņācu zem segas. Rīt būs garš pārbrauciens, cerams tiksim līdz Xiaņai.
29.jūnijs
Līdz Xian tā arī netiekam, daudzie ceļa remonti liedz mums raiti veikt attālumu. Nobraucam tikai 460km un tiekam līdz Yanan. Pilsēta neliela Ķīnas apmēriem, taču ļoti blīva. Pilsēta ķīniešiem nozīmīga ar to, ka no šejienes aizsākusies Ķīnas Tautas Republika mūsdienu izpratnē, karā pret japāņiem šī pilsēta bijusi kā “štābs” kaujiniekiem Mao Dzeduna vadībā. Pat mūsdienās daudzi ķīnieši apmeklē šo pilsētu tieši šā iemesla dēļ, lai redzētu vesturisko vietu. Šī Ķīnas province ir daudz zaļāka par iepriekšējo. Ķīnieši ir malači, jo apzaļumo tuksnešainās teritorijas, stāda daudz koku. Populāras ir papeles, laikam tāpēc, ka aug ātri, cita laba iemesla neredzu.
Pirms pašas Yuan pilsētas redzamas daudzas smilšakmens klintis, kurās cilvēki izkaluši alas un dzīvo tajās. Interesanti izskatās, klintī ala un moderni logi un durvis. Lūk, ko nozīmē, kad ir daudz cilvēku un maz zemes, jāmeklē varianti. Mūsu gids, Rembo, gan saka, ka pēdējos 20 gadus iedzīvotāji arvien mazāk izmanto šīs “mājas”, jo Ķīnas valdība pamatīgi īsteno jauno projektu, lai no laukiem cilvēkus pārceltu uz nule kā uzceltajām pilsētām. Jo savādāk laukos dzīvojošie nepatērē daudz preču, bet, pārceļot viņus dzīvot uz pilsētu, cilvēkiem radīsies vajadzība pēc patērēšanas un attīstīsies ekonomika.
Yanan ierodamies pēcpusdienā, esam rezervējuši viesnīcu, bet tā izrādās paša pilsētas centrā, šaurās ielas un ļoti daudz iedzīvotāju, dzīva satiksme. Viesnīca atrodas iekšpagalmā un, lai noparkotu mūsu trīs automašīnas, paiet krietns laiks, turklāt tas ir lielisks šovs vietējiem. Vakarā atrodam mazu vietējo restorāniņu, kur ieturam lieliskas vakariņas. Ēdiens ir īpaši ass, ko velāk krietni izjutīs daļa no komandas. :) Restorāna saimnieks lūdz atļauju nobildēties kopā ar mums, par to viņš iedod mums 200 juaņu atlaidi kopējam rēķinam.
Nakts dzīve pilsētā sit augstu vilni, skan mūzika, cilvēki dejo, spēlē kāršu spēles, izklaidējas. Kādu mirkli paklaiņojam pa naksnīgo pilsētu un tad jau dodamies pie miera.
Ķīnā ir labi ceļi, bet arī daudz ātruma ierobežojumu, ātruma kameras arīdzan, pāris reizes redzam uzzibsnījam zibspuldzi, rēķinu noteikti saņemsim pie izbraukšanas.
30.jūnijs
Agri no rīta izlavierējam no svētdienā snaudošās Yuan pilsētas un traucamies pretī Xian. Ja precīzi, tad mūsu mērķis ir ārpus pašas Xian – Lintongā, kur 70.gados ir atklāta pirmā imperatora kapenes un slavenā Terakotas armija. Esam iekārtojušies viesnīcā un dodamies pusdienās, šoreiz neizvēlamies pareizo ēstuvi un ēdiens nav īpaši garšīgs. Tad dodamies ar taksi uz kapenēm. Svētdienā šeit ir ļoti daudz tūristu, biļete pieaugušajam maksā aptuveni 13Ls. Staigājam pa kompleksu, ārā ir ļoti karsts, pamatīgi svīstam un ieiešana kondicionētajās telpās ir atvieglojums.
Terakotas armija ir iespaidīgs skats, līdz sīkumam attēlotās detaļas katram kareivim un to kopējais skaits, kopumā tas ir iespaidīgi. Kā pirms tik daudziem gadiem cilvēki ir spējuši kaut ko tik sarežģītu radīt. Apmeklējam arī blakus esošo “piramīdu”, kā arī nedaudz iekrītam suvenīru tirgotāju tīklos, iepērkot dažādus niekus par piemiņu no šīs interesantās vietas.
Lielais karstums, nostaigātie attālumi un nogurums ir klāt. Vakarā ar Jāni paklaiņojam pa naksnīgo pilsētu. Uzēdam asās desiņas, kuras tirgo uz ielas, tad redzam nelielu kautiņu starp diviem jauniešiem, kur beigās viens no viņiem izdemolē otra automašīnu, saspārdot to un izsitot ar akmeņiem stiklus. Viss šis šovs notiek mūsu un vēl simts cilvēku acu priekšā, bet neviens neiejaucas un pēc tam visi paklīst, it kā nekas nebūtu bijis. Naktī numurā ir ļoti karsts, kondicionieris rūc, bet īpaši tas nepalīdz. Dienā bija +36 grādi, liels mitrums gaisā un katra lieka darbība izraisa sviedru sprādzienu organismā. Bet pie tā būs jāpierod, jo arvien vairāk un vairāk dodamies dienvidu virzienā.
Ķīna ir ļoti interesanta valsts, ļoti dažāda, esam izbraukuši cauri pāris provincēm, bet katrā ir kaut kas atšķirīgs. Mūsu ceļojums turpinās, gan jau piedzīvojumi neizpaliks. Vienīgi šis posms mūsu braucienā būs bez bezceļiem.
1.jūlijs
Brokastu rituāli, bet diemžēl bez kafijas. Ķīnā kafija ir problēma, bet mēs nevaram iztikt bez tās. Nākamajās dienās izlīdzamies ar savu līdzpaņemto kafiju. Pa ceļam ieturam pusdienas auto stāvvietā, būtībā kā pikniks, tiek notiesātas pāris bundžas ar gaļas konserviem.
Pēc pusdienām iekrītam nelielā satiksmes slazdā, proti, uz maksas ātrgaitas šosejas ir izveidojies sastrēgums. Noskaidrojam, ka tas jau ir pāris stundas un sniedzas 70km garumā. Kopumā mēs nostāvējām 3 stundas, neizkustoties ne centimetru. Lai īsinātu savu laiku, mūsu komandas dalībnieki nododas sportam, proti, pumpējas, lec ar lecamauklu, kurš vairāk utt. Visas šīs darbības, protams, ļoti ieinteresē apkārt stāvošo automašīnu pasažierus un izveidojās skatītāju pūlis mums apkārt. Vēl interesanta lieta, ka šeit tiek tirgoti dažnedažādi dzērieni un ēdieni, kurus iznēsā vietēja ciemata iedzīvotāji, protams, par trīskārtīgu cenu. Populārākais pirkums bija ātri pagatavojamās nūdeles, pārdevējs piedāvā pilnu servisu, nezdams līdzi lielu termosu ar karsto ūdeni. Ķīniešiem ir savdabīga izpratne par atkritumiem – nopērk ātri pagatavojamās nūdeles, kuras apēd turpat uz vietas, tad to trauciņu nomet turpat zemē un aiziet tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Iedomājaties, kā izskatījās turpmākie 70 km, kuros automašīnas stāvēja sastrēgumsā, nepārspīlējot, – pēc izgāztuves. Iespējams es par daudz šausminos, bet tas šķiet ļoti savādi. Tomēr no otras puses, kādam vienmēr būs darbs, to visu pēc tam uzlasot.
Šīs dienas pārbrauciens mums beidzās pilsētā pie slavenā Wudang Shan kalna. Kalns ir populāra tūrisma vieta, kur brauc ne tikai ķīnieši, bet arī ārzemnieki. Kalna vēsture mijas kopa ar Kungfu cīņas mākslu, jo šajā apvidū dzīvojuši un, iespējams, vēl dzīvo daudz Kungfu lietpratēju tieši Wudang novirzienā. Lai atvaino lietpratēji, ka es te kaut ko jaucu, bet tā mums tika paskaidrots. Izkāpjot no automašīnas pie viesnīcas, ir sajūta, ka esi iegājis saunā. Gaiss ir ļoti mitrs un karsts, uzreiz no tava ķermeņa izsprāgst sviedru lavīna, pakustoties ar mugursomām tu jau esi pavisam slapjš. Veldzējoša duša, ne pārāk veiksmīgi izvēlēta vakariņu vieta un tad jau dodamies pie miera, miega glābiņš ir istabā esošais gaisa kondicionieris.
2.jūlijs
Šajā dienā nolēmām doties pārgājienā uz Wudang Shan kalnu. Ieejas biļetes maksā USD 40 par cilvēku. Var izvēlēties – braukt ar trošu tramvaju vai kāpt ar kājām pa kāpnēm. Mēs izvēlamies kāpt ar kājām, kopumā pa vertikāli pacēlāmies par 800m, kāpiens augšup bija 5km, ko veicām 2h. Lai būtu kaut neliels priekštats, tad iedomājaties Siguldas/Turaidas stāvākas koka kāpnes un pareiziniet ar divi. Par laimi šeit viss ir sakārtots, ir akmens pakāpieni, bet ar mazu soli, tādēļ man ir vieglāk kāpt uzreiz pa diviem pakāpieniem. Svīstam, drīzāk pat pludojam, ūdens tiek patērēts daudz, gaiss ir mitrs, par laimi taka ir zem kokiem un nav tieša saules starojuma. Pa ceļam ir izvietojušies dažādi tirgoņi, sākot ar dzērieniem, suvenīriem un beidzot ar gurķiem. Pēdējos iegādājamies pusceļā arī mēs, patīkami veldzē un iedod nelielu enerģijas lādiņu paveikt pēdējos kilometrus.
Kalna galā izvietoti lūgšanu tempļi – senatnes aura, mūki, tūristi, suvenīru tirgotāji – tas viss ir samaisījies kokteilī, gaisā jūtama vīraka smarža. Bet pats galvenais ir skats, kas paveras no 1600 m.v.j.l. esošā Wudang Shan kalna. Fantastisks skats pāri zaļo koku kalniem, kāpiens augšup noteikti bija tā vērts. Kādu stundu staigājam pa dažādajām ēkām kalna galā, ieturam vienkāršu pusdienu pauzi un dodamies ceļā, lai tiktu lejā. Kāpjot augšā mūsu komandas dalībniekam Grigorijam palika slikti, tādēļ nosūtam viņu lejā ar trošu tramvaju. Kāpiens lejā nav vieglāks par kāpienu augšā, kājām sāk strādāt citas muskuļu grupas, kuras mēs izjutīsim nākamajās dienās. Šī ir ļoti populāra vieta un sastopam ļoti daudz tūristu.
Nonākot lejā līdz autobusa pieturai, piefiksēju, ka kāpiens kopā augšup un lejup ir sanācis 10km garš. Lai sāktu kāpienu, vispirms ir jādodas 35km ar autobusu augšup kalnā pa šauru serpentīnu. Atpakaļceļā autobusā priecājamies par lieliski pavadīto dienu, pastaigu un skatiem no kalna virsotnes.
Pēc kārtīgas dienas pastaigas arī par miegu nevarēja sūdzēties. :)
3.jūlijs – 5.jūlijs
Nolemjam, ka šodien nebrauksim vairs pa lielceļiem, bet izvēlēsimies mazākus ceļus. Mūsu izvēle ir pareiza, jo šodien redzējām patieso Ķīnu. Zaļi kalni, šauri līkloču ceļi, kuri vijas augšup un lejup. Kalnos terases, rosīgi cilvēki, mazie traktori, šaurās pilsētu ielas un satiksme, jā, blīva satiksme. Diena ir gara, redzēts ļoti daudz, cenšos pēc iespējas vairāk ķert ainas aiz loga, bet neatslābinoties no stūrēšanas un koncentrēšanās ceļam. Nobraucam 360km, daudz interesantāk kā braukt pa ātrgaitas šoseju.
Nākamās dienas turpinām braukt pa nacionālās nozīmes ceļiem, baudām dabu, iesprūstam sastrēgumos pilsētās, lavierējam pa šaurajām ielām. Nedaudz jau ir apnikuši vietējie ēdieni, pietrūkst rupjmaizes. Ķīnas dienvidos ēdiens ir kļuvis asāks, mazāk gaļas, vairāk garšvielu. Garšīgi, bet nedaudz jāpierod.
Neiztikām arī bez vecajām kaitēm, proti, manai Toyotai ir pārlūzusi tā pati nelaimīgā svira, kura tika metināta pēdējo reizi Mongolijā. Mainām nost pret jaunu, darbības ar fleksi un pāris stundu laikā, +27 grādu karstumā, svira ir nomainīta.
Nākamās dienas savas automašīnas atstāsim Chonchingas pilsētā un dosimies ar vilcienu uz Chengdu, kas ir pāris stundu brauciena attālumā. Chengdu satiksim arī Mihailu A., kurš atgriežas no Spānijas.
Dienas ir karstas, sutīgas, naktīs nedaudz paliek vēsāks. Esmu saķēris kakla sāpes no kondicionieriem, kuri strādā uz pilnu klapi iekštelpās, jo citādi nav iespējams tajās uzturēties. Ķīna ir pārsteigumiem pilna, – jo tālāk jo interesantāk.
Mūsu ceļojums turpinās!