7.augusts
Pamostamies Ali pilsētā. Šodien izbraucam salīdzinoši vēlu, jo daudzi izmanto interneta esamību, lai pastrādātu. Tāpēc izbraucam pēc pusdienām.
Ali ir parasta Ķīnas pilsēta, nekā ievērības cienīga, ja nu vienīgi daudzie armijas preču veikali un milzīga no sarkaniem akmeņiem izlikta piecstūraina zvaigzne kalna galā. To var labi redzēt no pilsētas. Armijas lietu veikalos var iegādāties apģērbus, teltis, apavus utt. Laika mums nav daudz, tādēļ šopingošana izpaliek, vien paspēju iegādāties dažus ķīniešu rokmūzikas diskus. Visbeidzot dodamies ceļā.
Neilgi aiz Ali pilsētas sākas ceļa remonts, tādēļ brīžiem jābrauc gar ceļa malu, cauri dziļām peļķēm vai vieglu bezceļu. Īpaši nebēdājamies par šāda veida ceļu, jo braucam taču ar apvidus automašīnām, bet brīnāmies par kravas automašīnu šoferiem, kuri varonīgi pārvar šo bezceļam līdzīgo posmu.
Šīs dienas galamērķis ir pilsētiņa Duomas. Pa ceļam piestājam pilsētā Ritu, lai saņemtu pēdējās atļaujas izbraukšanai no Tibetas teritorijas. Ceļš ved gar skaista ezera krastu un jau pavisam drīz šeit atvērs jaunuzbūvēto ceļa posmu. Tomēr pagaidām neliels bezceļš ir baudāms ar skaistu ezera skatu fonā.
Ik pa brīdim nedaudz blēdāmies un tomēr izbraucam atpakaļ uz svaigi ceptā asfalta un kādu mirkli pabraucam pa to. Nonākot Duomas pilsētiņa vai, precīzāk, ciematā, secinām, ka šeit ir viena iela, 15 mājas, 2 veikali un it kā viesnīca. Tā izrādās sēta ar divām mājām un pāris gultām. Sēta slēdzama, turklāt pienācis vakars, ierīkot nometni kaut kur tuksnesī jau ir slinkums, tādēļ paliekam turpat.
Vakariņojam aizdomīga paskata iestādē, kas sevi lepni sauc par Sičuanas restorānu, kuru noteikti apšaubītu mūsu PVD, tomēr to iecienījuši vietēji kāršu spēlmaņi. Pēc vakariņām un pirms naktsmiera Dodžam paspējam nomainīt vienu no riepām, kurai izveidojies pamatīgs bumbulis kulaka lielumā, kā arī pārbaudām eļļas līmeņus transmisijas mezglos, jo parādījušās dažādas noplūdes. Dodamies pie miera, debesīs ir skaidras un zvaigžņotas, solot vēsu nakti.
8.augusts
Ar Jāni mostamies pirms pulksten septiņiem, lai uzpumpētu riepas, kuras lēnām laiž gaisu. Vēl tumšs un līst lietus. Negribīgi lienu darba kombinzonā un tad zem mašīnas pumpēt riepas. Līst lietus. Miegs pa nakti bijis ļoti labs, bet no rīta secinām, ka esam blusu sakosti, niezēšanu izjutīsim vēl pāris turpmākās dienas.
Brokastojam jau iepriekš minētajā Sičuānas restorānā, un lietus pavadībā dodamies ceļā. Pēc aptuveni trīsdesmit kilometriem iebraucam sniegotā rajonā, kur kalni un ceļš ir klāts ar nelielu sniega kārtu, kas pa nakti uzsnigusi. Jāpiebilst, ka braucam visu laiku aptuveni 5000m.v.j.l. augstumā, daudzās ceļa remonta vietas liek uzmanīgi izvēlēties braukšanas ātrumu. Pēc pāris stundām, kad ir noripināti vairāki desmiti vai pat simti kilometru, mūs pārsteidz spēcīga saule, esam izbraukuši no sniega klātajām teritorijām un dodamies Xaidullao virzienā.
Lēnām braucam lejā no kalniem un šonakt jau guļam vien 1600m.v.j.l. Pirms paša ciemata ir izvietoti vairāki armijas poligoni, kur valda liela rosība – daudz karavīru, armijas automobiļu un smilšu. Ciematā problēmas ar viesnīcu, ir daudzas karavīru nakts priekiem paredzētās, kur izklaidēties ar vieglas uzvedības sievietēm, daudzi mazi hostelīši, kur palikt stopētājiem vai riteņbraucējiem, kuri var sagulēt pa 10 vienā istabā. Atrodam nelielu viesnīciņu jeb hostelīti, kur ir slēdzama auto stāvvieta un duša, kas ir nozīmīgs faktors, jo šodien piedzīvojām dažādus laika apstākļus un krietnu devu smilšu. Šodien mēs pametam Tibetas teritoriju, kur pavadījām pāris nedēļas. Interesantas un spilgtas nedēļas, kuras atcerēšos ilgi.
Vakariņojam īstā ceļotāju ēstuvē, kuras sienas rotā simtiem atstātie paraksti, laba vēlējumi no dažādiem ceļotājiem no visas pasaules. Nosvinam savu izbraukšanu no Tibetas ar brangām vakariņām un vīna glāzi.
9.augusts
Agri no rīta pametam Xaidullao ciematu. Kādu mirkli vēl sastopami ceļa remonti, bet tad jau ceļš kļūst labs, bet vienmuļš un brauciens cauri vienai no ielejām šķiet mūžīgs. Ir brīži, kad stundu nav redzētas pretimbraucošas automašīnas, protams, tas neuzmundrina. Automašīnas magnitola spēle jau kuro reizi šinī braucienā dzirdēto mūziku un tuksnešainajā ainavā nekur nevar piesiet aci. Uzmundrina vien pēkšņi sasniegtā kalnu pāreja ar serpentīniem, kas ilgst vien divdesmit minūtes.
Pusdienojam ceļmalas kafejnīcā, kurā arī no mucām iegādājamies dīzeļdegvielu. DUS šajā posmā ir problēma, jo to vienkārši nav, dažos ciemos ir vien tirgotāji, kuri pārdod degvielu mucās. Dienas noslēgumā iekļūstam sarežģītos kalnu ceļos, segums izdangāts, nav norobežojumu gar kraujas malām un ik pa brīdim kāds pretimbraucošais kravas automobilis pārsteidz nesagatavotus.
Šī “rokenrola” noslēgumā pārsprāgst Dodžam viena no aizmugurējām riepām, braucot serpentīnos esam izretinājušies un rācijas šeit neķer, tādēļ nokavēju īsto mirkli. Kad atgriežos atpakaļ un nonāku līdz vietai, kur tas notika, Jānis jau ir paspējis nomainīt riepu un dodamies kopā tālāk. Vēlā pēcpusdienā nonākam Sindžjanas provinces pilsētā (neatceros nosaukumu), kur ir daudz Uiguru tautības cilvēku. Sajūta kā iebraucot kādā no vidusāzijas valstīm, lai gan vēsturiski un ģeogrāfiski tā tas arī ir. Motorizētie transportlīdzekļi ar vairākiem cilvēkiem, ģimenēm un apkrauti dažādām precēm joņo pa braucamo ceļa daļu. Atkal jāpievērš pastiprināta uzmanība ceļam.
Diena bijusi gara, tāpēc vakariņas un gulēt.
10.augusts
Rīta pusē apbraukājam riepu remonta vietas, lai saremontētu pāri palikušās riepas. Tad pusdienas un tikai pēc tam izbraucam no pilsētas, lai nokļūtu Kašgārā. Saule paslēpusies aiz mākoņiem un liekās, ka ārā ir migla, bet patiesībā tās ir smiltis, kas ir gaisā un rada šādu vizuālo efektu. Mašīna dienas laikā atkal piepildījusies ar smiltīm. Ceļš neizteiksmīgs, taisns, neinteresants, tikai jāuzmanās no karstasinīgajiem braucējiem uz tā. Ceļa zīmes tiek dublētas divās valodās – ķīniešu un arābu. Stepē redzami kamieļi, bet arhitektūrā parādās daudz māla celtņu.
Pēcpusdienā iebraucam Kašgarā, atrodam savu viesnīcu, kur apmetīsimies līdz 14. augustam.
11.-13.augusts
Kašgāra – plaukstoša pilsēta, kura ķīniešu stilā tiek apbūvēta ar betona būvēm. Vecpilsētā nojauc vecās māla mājas un būvē jaunas jau vecajā vidusāzijas stilā ar pusapaļām arkām, cakām utt. Vecpilsētā ir interesanti, notiek ielu tirdzniecība, atrodamas mazās ēstuvītes ar gardiem jēra gaļas pīrāgiem, šašliku, plovu un citiem gardumiem. Augļu tirdzniecība, garšvielu bodites un daudzi suvenīru tirgotāji arī šeit sastopami.
Blakus betona pilsētai ir arī nabadzīgs māla māju kvartāls, kas ir savā veidā skaists, jo stipri kontrastē uz modernās pilsētas fona. Domāju šādus vēl redzēsim Urumči, uz kuru dosimies nākamajās dienās.
Vienu no atpūtas dienām veltam Dodža riepu meklēšanai. Atrodam kaut cik līdzīga izmēra autobusa riepas. Visa diena paiet tās montējot. Pārsteidz daudzo Uiguru vīriešu dienas kārtība. Vairāki tipāži vienkārši visu dienu vēroja, kā mēs mainām riepas, protams, bija arī dažādi padomdevēji, bet pārsvarā viņi vēroja. Vienu mirkli mūs bija aplenkuši apmēram divdesmit cilvēki. Fantastiski aizņemti cilvēki, ka šādi var atļauties uz mums skatīties tik ilgi. :)
Šajās dienās pilsētu apskatījām vairākkārt, paspējām patirgoties ar tirgotājiem, apskatīt dažādās paralēli dzīvojošās ķīniešu un uiguru kultūras un nobaudīt vidusāzijas virtuvi, kas bija laba pārmaiņa pēc ķīnas virtuves.
14.augusts
Pametam Kašgaru. Virzamies uz Urumči pilsētu, kas slavena ar savu tirgošanos. Tur varot nopirkt visu. No Kašgaras līdz Urumči ir 1470Km, šajā dienā veicam 485km. Diena nav pārāk karsta, vien +26 grādi. Ceļi ir samēra labi, bet ļoti vienmuļi. Gaisā jūtamas smiltis, jo pavisam blakus ir Takmeklana tuksnesis, bet otrā pusē Tjan šana svētie kalni.
Braukšana norit raiti, bet 50 km pirms mūsu naktsmiera pilsētas Aksu Dodžam pārsprāgst viena no kamerām. Paiet laiks līdz mēs ar Jāni to nomainām un pamanām, ka laiž nost arī priekšējā riepa. Ķīniešu ražotās riepu kameras nav tās labākās kvalitātes. Priekšā izlīdzamies ar “Rescue Tape”, jo laiž gar pašu ventīli, bet tas ir tikai pagaidu risinājums. Nonākam Aksu, kas liekās pēc izmēriem kā Kašgara.
Viesnīca, vakariņas, atskaites rakstīšana. Diena bijusi gara un jau drīz ar Jāni šņācam miegā. Rīt paredzēta vēl garāka diena. Cerams, riepas turēs.
15.augusts
Šīs dienas maršruts ir viens no garlaicīgākajiem visā Ķīnā pavadītajā laikā, tāpēc neko nestāstīšu, jo visu dienu braucām pa platu šoseju, kur pat aiz loga nebija, kur acis piesiet. Garlaicīgi, vienkārši visu laiku braucam līdz pilsētai Korla.
16.augusts
Pabrokastojam un dodamies ceļā. Kartē pamanām, ka varam nogriezt pamatīgu līkumu, braucot pāri kalniem uz Urumči pilsētu. Pēc iepriekšējās dienas garlaicīgā ceļa tā vien gribās kaut ko interesantu.
Domāts darīts un jau pēc mirkļa esam nost no šosejas un ripojam pa šauru kalnu ceļu. Kalni nav tie parastākie, taisāmies šķērsot Tjanšana kalnu grēdas. Ceļš paliek arvien šaurāks un ved arvien augstāk. Gaisa temperatūra pamazām samazinās un mūsu skatam paveras sniegotas kalnu virsotnes. Ceļš ir vien pusotras mašīnas platumā. Jau kādu mirkli braucis, ceru, ka aiz kārtējā nepārredzamā līkuma neparādīsies kāds kravas automobīlis.
Tomēr atliek man par to vien iedomāties, kad aiz trešā līkuma satieku kravinieku. Par laimi šajā vietā ir samērā plats un spējam viegli samainīties. Ceļa posmā vēl pāris reizes sastopamies ar pretī braucošiem automobīļiem vai traktoriem.
Tā nemanot pienācis pusdienu laiks, piestājam vienā no ciematiem, kur izvietotas Kazahu jurtas un laukā tiek cepta gaļa. Kā izrādās, tad šī ir viena no kafejnīcām. Tiekam aicināti jurtā, nosēdināti pie galda un piedāvā pasūtīt ēdienu. Izvēlamies jēra šašliku, jēra gaļas zupu, piena tēju un vietējo cepto maizi. Speciāli mums tiek nokauts jērs. Pusdienas vienkāršas, bet ļoti garšīgas. Sildāmies ar tēju un tērzējam ar saimniekiem no Kazahstānas, kuri jau vairākus gadu desmitus dzīvo Ķīnā.
Pusdienas ieilgst, bet mums vēl prāvs ceļa gabals jānobrauc. Atvadāmies no viesmīlīgajiem saimniekiem un dodamies tālāk. Ceļš galvenokārt ved lejup, ļoti bedrains asfalta segums mijas ar grantēto ceļu, asiem kalna ceļa līkumiem un pretī braucošām automašīnām.
Tuvojoties Urumči pilsētai redzamas vairākas no saviem lielajiem skursteņiem melnus dūmus atmosfērā stumjošas rūpnīcas. Izbraucot industriālajam rajonam cauri, mūsu skatam pavērās daudzstāvu māju kvartāli, platās ielas un tirdzniecības vietas. Urumči pilsēta ir slavena ar savu tirgošanos. Runā, ka šeit varot iegādāties visu, ko vien vajag. Atrodam mūsu viesnīcu, noparkojam automašīnas uz ietves un dodamies atpūsties. Diena bijusi gara, kalnainie ceļi ļoti interesanti, bet nogurdinoši.
17.augusts
Šo dienu pavadām Urumči atpūšoties, staigājot pa pilsētu, iepērkoties, meklējot rezerves riepu kameras un baudot vidusāzijas kulināros piedāvājumus.
Urumči pilsēta ir liela un blīvi apbūvēta, daudz tirdzniecības vietu, plaču un veikalu. Interesants austrumu tirgus, kur var iegādāties dažādas neparastas lietas arī kaltētus vilkus, nemaz nerunājot par dažādām garšvielām, apģērbiem, suvenīriem un citām lietām. Tirgū var sarunāties krievu valodā, arī uz veikalu izkārtnēm rakstīts krievu, ķīniešu un arābu valodā. Pilsētā manāmi daudz tūristu, bet praktiski nav redzami motorolleri, kas likās jocīgi. Biju gaidījis no Urumči pilsētas vairāk senatnīgā, bet viss šeit ir moderns un tik ļoti “ķīniski”, ka ilgi negribējās šeit uzkavēties. Kašgara tādā ziņā bija baudāmāka.
18.augusts
Pēc brokastīm izbraucam no pilsētas. Braucot cauri centram ar bamperi aizķeru sabiedrisko autobusu, kurš mani apdzinis pēkšņi apstājās vidējā joslā un izlaiž pasažierus. Noskrāpēta krāsa un nekas vairāk, lai nekavētu izbraukšanu no pilsētas, atstāju autobusa vadītājam “sāpju naudu” 100 Juaņas un dodamies tālāk. Šodienas mērķis Kuytun pilsēta, kas ir pusceļā no Urumči un Kazahstānas robežas.
19.augusts
No Kuytun izbraucam vēlāk kā parasti, jo mums ir atlikuši pāris simti kilometru līdz robežai, kuru plānots pārbraukt tikai 20.augustā. Mierīgā tempā aizbraucam līdz pilsētai Korgas, kas ir pašā Kazahstānas pievārtē.
Vakarā ieturam atvadu vakariņas no Rembo, ar kura palīdzību esam veikuši šo divus mēnešus ilgu un vairāk kā desmit tūkstošus kilometru garo ceļojumu cauri Ķīnai. Svinam ķīniešu restorānā.
20.augusts
Lai tiktu laukā no Ķīnas, mums vēl jāsagaida atļauja no muitas. Respektīvi, mūsu izbraukšana aizkavējas. Vēlas brokastis, kas laikam jau bija pusdienas, Kazahu kafejnīcā, kur var dabūt kotletes un soļanku. Protams, abiem minētajiem ēdieniem bija tikai nosaukuma līdzība ar šiem ēdieniem, bet vienalga, kaut nedaudz tuvāk mūsu platuma grādiem ierastajiem ēdieniem.
Sagaidījuši apstiprinošo telefona zvanu no muitas, ka ir saņemta atļauja, dodamies uz robežu. Tā atrodas divu minūšu brauciena attālumā.
Stājamies rindā. Mūs novirza malā, tad aicina pie lodziņa, dod dažādus dokumentus, prasa dažādas lietas utt. Par mašīnām un to saturu praktiski nekādas intereses. Iznāk vien kāds robežas darbinieks ar fotoaparātu un lūdz mūs nofotografēties ar robežsargiem, kas tikšot izmantots reklāmas nolūkos. “Laimīgie eiropieši arī var ceļot Ķīnā” – tā mēs ironizējam par šo pasākumu.
Automašīnu nav daudz, pāris kravinieki un mikroautobusi. Uz šī robežpunkta nelaiž pāri privātos braucējus, tikai kravas un pasažieru pārvadātājus. Dokumentu pārbaudes neaizņēma daudz laika, atvadāmies no mūsu jaunā drauga Rembo. Aicinām viņu braukt ciemos un dodamies tālāk. Priekšā neitrālā zona un esam klāt pie Kazahstānas robežpunktā.
Ķīnas posms mūsu ceļojumā ir noslēdzies, tas ir bijis raibiem notikumiem un emocijām bagāts un praktiski visu laiku mūs pavadījusi veiksme. Ķīnas birokrātiskā pieeja lietām nogurdina, bet tā laikam ir sava veida kārtība un no otras puses viņiem ārzemju tūristi nav diži vajadzīgi, jo iekšējais tūrisms ir ļoti attīstīts. Ķīnā noteikti atgriezīšos vēlreiz, jāpagaida nedaudz, lai pašreizējās emocijas norimst un tad jau būs vaļa nākamajiem piedzīvojumiem.
Foto