14.jūlijs
Pēc Dali pilsētas apskates dodamies uz ziemeļiem un jau pēc 175km nokļūstam Lijiangā, kur, līdzīgi kā Dali, ir atrodama vecpilsēta. Pirms metamies iekšā tūristu midzenī jeb vecpilsētā, aizejam pusdienās. Neierasti Ķīnai, ēdam steikus, jo organisms pieprasa kārtīgu gaļu. Nu jau ir arī neparasti lietot dakšu, jo vairākas nedēļas ir ēsts ar irbulīšiem.
Pēc sātīgajām pusdienām izklīstam pa vecpilsētu. Lijiangas vecpilsēta izvietota kalnā, šaurās tirdzniecības ieliņas ved kā pa labirintu, mazās kafejnīcas, suvenīru bodītes un hostelīši ir izvietojušies vairāku simtu gadu vecās koka mājiņās. Šeit var iegādāties visādus niekus, ko aizvest mājās, bet mēģinām neiekrist tirgotāju lamatās, baudām interesanto vietu ar savdabīgajām mājiņām.
Piestājam vienā no kafejnīcām iemalkot kafiju, kas ir visai liela problēma Ķīnā. Ir jau pēcpusdiena un citās kafejnīcas dzirdama dzīvā mūzika, kas vilina tūristus. Vakarā, kad satumst, iedegas daudz lampiņu un liekas, ka cilvēku paliek vēl vairāk kā pa dienu un ļaužu bari slīd cauri vecpilsētai.
15.jūlijs
Šodien tā pa īstam izbaudām braukšanu pa kalnu ceļiem, 357km pa līkumotiem, automašīnu pilniem ceļiem. Grūtā braukšana kompensējas ar skaistajām ainavām aiz automašīnas stikla, ik pa brīdim apstājamies, lai baudītu skatu un izstaipītos no braukšanas.
Turpinot tradīciju, pie katras apstāšanās reizes pumpējamies. Šī nodarbe ļoti uzjautrina apkārtesošos. Šajā dienā sasniedzam 4437 m.v.j.l., automašīnu bremzes pamatīgi karst no kalnainajiem ceļiem. Nonākot Deqin pilsētā, atrodam savu viesnīcu, kura atrodas pašas pilsēteles centrā un sagādā nedaudz problēmas tur iebraukt ar Dodžu. Pilsētā jau jūtamas Tibetas vēsmas arhitektūrā un arī uzrakstos uz ielām, lai gan vēljoprojām atrodamies Jananas provincē.
16.jūlijs
Šodien iebraucam Tibetā, ceļš līdz Tibetas robežai nemainās, bet brīžiem šķiet, ka paliek sliktāks. Daudz klints nogruvumi uz ceļa aizsprosto vienu no joslām, nogruvumu rezultātā vai arī notekūdeņu dēļ brīžiem ir izskalots ceļš, kā arī tiek veikti tā uzlabojumi.
Lai iebrauktu Tibetā ir nepieciešama kaudze ar visādiem dokumentiem, kurus jāsagatavo iepriekš. Mēs savus saņēmām vien pāris dienas pirms iebraukšanas Tibetā. Pie kontrolpunkta, kādi būs ik pēc 50-70km turpmākajā mūsu maršrutā, gids Rembo iesniedz dokumentu kopijas, rāda pases utt. Šlakbaumu, aiz kura sākās Tibeta, rūpīgi sargā jauns robežsargs, kuram ir nopietns rīks, lai klausītu viņu, proti, automāts plecā.
Divdesmit minūtes dokumentu pārbaudes un dodamies jau tālāk. Ceļš līkumo te augšup, te lejup, iespaidīgi kalnu masīvi zib ceļa abās pusēs. Šodienas maršruts paredz nobraukt 365km, kas ir daudz šādiem ceļiem, turklāt satiksme visai blīva. Kravas automašīnas, velosipēdisti, stopētāji un joņojoši džipi, kas dodas Tibetā.
Viesnīcu sasniedzam tikai īsi pēc plkst. 23:00, pēdējie 100km tiek veikti pa pilnīgu tumsu, kas visu šo tā jau sarežģīto ceļu padara vēl grūtāku. Tik vēlai iebraukšanai ir daži iemesli, viens no tiem ir pusotru stundu ilgā atļaujas saņemšana Makangas pilsētas policijas nodaļā, lai mēs varētu vispār braukt pa Tibetas teritoriju. Otrs iemesls ir Dodžam mīkstās riepas remonts. Dodžam viens no aizmugurējiem iekšējiem riteņiem sāka laist nost gaisu, ko Jānis pamanīja vienā no apstāšanās reizēm. Vainīgs atkal izrādījās ventīlis, kuru arī nomainām.
Viesnīcā ieejam dušā un dodamies pie miera. Gara, sarežģīta un iespaidiem bagāta diena bijusi, šīs dienas augstākais punkts – 4950 m.v.j.l., ko sasniedzām naktī.
17.jūlijs
Izbraucam vēlāk nekā citas dienas, jo iepriekšējās dienas pārbrauciens, kurš līdzinājās maratonam, ir paņēmis daudz spēku. Šodien vien jāveic 189km, ceļi tie paši – augšup un lejup. Ierastie kontrolpunkti pa ceļam, skaistie skati aiz loga un mēs ripojam tik uz priekšu, apstājoties ik pa brīdim, lai izlocītu kājas.
Uz ceļiem ļoti daudz jauniešu, kuri vai nu brauc ar velosipēdu vai nu stopē, un visiem ir galamērķis Lhasa, Tibetas galvaspilsēta. Iepriekšējā dienā bijām vienu stopētāju paņēmuši un aizvedām 100km uz priekšu, jo viņš, nabadziņš, bija totāli noberzis kājas. Vidēji ar kājām šis 1850km garais ceļojums vienā virzienā aizņem mēnesi, ja paveicas ar stopēšanu. Stopētājus Ķīnā nemīl un izvairās no viņu ņemšanas savās automašīnas.
Pa ceļam ir vairāki mazi ciemati, nekas sevišķs, bet bīstamību rada mazie bērni, kuri skrien uz ceļa un sveicina garāmbraucošās automašīnas. Kā arī govis vai jaki, kuri brīvi pārvietojās, guļ uz ceļa braucamās daļas un pilnībā nereaģē uz skaņas signāla skaņām. Vēl īpatnība, ja tibetietis, braucot ar savu motociklu, vēlās apstāties, tad viņš motociklu vienkārši atstāj pa vidu braucamajai joslai un aiziet, piemēram, pagulēt koka ēnā. Aklie ceļa līkumi prasa īpašu uzmanību, jo aiz tāda var gadīties motocikls, jaks vai mazs bērns.
Tibetieši pēc izskata atšķiras no ķīniešiem, viņiem ir daudz tumšāka ādas krāsa, ogļu melnie mati nedaudz viļņojas un skatiens ir savdabīgs, grūti aprakstāms ar vārdiem. Pēcpusdienā jau esam nokļuvuši šīs dienas galamērķī, apstaigājam pilsētu, piesaistām lielu apkārtējo uzmanību, jo laikam ārzemnieki šajās mazajās pilsētelēs nav bieži viesi. Pagaidām atkal braucam nedaudz saspringtā režīmā, lai ātrāk nokļūtu Lhasā.
18.jūlijs
Brokastīs atkal kontrolpunkts, kur tiek pārbaudīti dokumenti un izsniegta lapiņa ar laiku, kurā mums jāierodas nākamajā kontrolpunktā pēc 90km. Proti, nedrīkstam iebraukt ātrāk kā pēc divām stundām. Pa ceļam paņemam vienu stopētāju – jaunu studenti, kura izmanto savu vasaras brīvlaiku, lai paceļotu un viņas galamērķis ir Nepāla.
Brauciena laikā mūs ik pa brīdim pārsteidz lietus, kurš arī ir paspējis sabojāt vairākās vietās ceļu, proti, to pārraujot. Mums ar apvidus automašīnām tas īpašas problēmas nesagādā, jo tie ir vien niecīgi brasli, bet vieglo automobīļu vadītājiem nākas palauzīt galvu, kā pārbraukt ūdens šķēršļus.
Arī upēs ūdens līmenis un straume ir krietni pieaugusi un, apstājoties pusdienu pauzē pie vienas no upēm, tā rēkdama mutuļo blakus. Pusdienās mums ir meža gaļas konservi no Kurzemes, griķi no Rīgas, siers no Altaja un desa no Pēterburgas. Ieturējuši brangas pusdienas, dodamies tālāk ceļā, mūsu šīsdienas ainava aiz loga ir nedaudz savādāka, jo gar ceļu redzam biezus mežus ar lieliem kokiem. Bet, protams, ka ceļš joprojām ved augšup un lejup ar daudz aklajiem pagriezieniem, šodien reāli izjutu problēmu ar riteņbraucējiem uz ceļiem, jo tie brauc pa braucamās joslas vidu un grūti tos apdzīt.
Esam nobraukuši 225km un ierodamies Bomi pilsētā, kur, lejot degvielu DUS, mums atkal jāiet reģistrēties pie policijas pārstāvja un tikai tad mēs varam doties tālāk. Atrodam mūsu viesnīcu, pēc kuras atkal mūsu gids Rembo dodas uz blakus esošo policijas iecirkni reģistrēt, ka esam reģistrējušies viesnīcā. Sarežģīta visa šī sistēma, bet neko darīt, ja vēlies ceļot pa Tibetu, jāpacieš neertības.
Šodien nolemjam nedaudz apkopt savus braucamos – mainām motoreļļas, jo esam jau aptuveni brauciena pusē, Jānis nomaina bremžu uzlikas TLC105 un sasmērējam kardānus. Nedaudz smidzina, bet tas sevišķi netraucē darboties.
19.jūlijs
Mums ir atpūtas diena un nolemjam doties pārgājienā. Blakus Bomi pilsētai, kura atrodas 2700 m.v.j.l., visapkārt kalni un vienā no tiem ir taka ar klosteri kalna galā. Vietējie saka, ka līdz virsotnei būs 5km vienā virzienā, beigās kopā nogājām 24km turp un atpakaļ.
Pabrokastojam un dodamies, debesis ir apmākušās un sniegotās kalnu virsotnes slēpjas aiz miglas aizsega. Kad esam nogājuši trešdaļu, sāk smidzināt, bet jau pusē sākas lietus. Līdzi ir lietus jakas un tādēļ tas kāpienu augšup stipri neaizkavē. Sākumā pirmie 8km ir pa normālu meža ceļu, bet beidzamie 4km jau pa šauru un dubļainu taciņu, kuru lietus pamatīgi ir noslidinājis un ir ļoti jāuzmanās, lai nepaslīdētu.
Aiz mazā klostera, kur sākās šaurā taciņa, ir biezs mežs ar pamatīgiem kokiem. Šis mežs vēl ir īpašs ar to, ka šeit atrodas apbedījuma vietas, proti, vietējiem ir tradīcija, ja bērns mirst līdz gada vecumam, tad tā ķermeņa daļas ievieto kastē un kasti piesien kokā. Tādējādi nākamajā dzīvē šis bērns var izaugt par lielu koku. Šo vietu sauc par mirušo mežu, visapkārt ir arī budistu lūgšanu karodziņi, vieta savāda un mēs, netraucējot mirušos, dodamies tālāk pa taku. Tā mūs noved pie ūdenskrituma, esam pacēlušies līdz 3350 m.v.j.l. un nogājuši 12km.
Ūdenskritums iespaidīgs, tas slīd pār lielu klinti, bet, kamēr es veros šajā skaistajā skatā, pēc pāris minūtēm tas pazūd miglas mākonī, tā arī nepaspējot to nofotogrāfēt, tādēļ jums būs jātic uz vārda par tā skaistumu. Atpakaļceļš nav vieglāks par kāpienu augšup, jo lietus nerimstas un šaurā taka ir kļuvusi ļoti slidena. Ceļā satiekam vēl pāris tūristus, kuri dodas uz ūdenskritumu, bet, redzot viņu apavus, māc šaubas par viņu veiksmi tikt līdz galamērķim. Ar iešļūcenēm un kedām nav ļoti prātīgi doties kalnu pārgājienā.
Kāpjot lejā uzlasu pāris milzīga izmēra čiekurus, kuri aizceļos uz Latviju. Pārgājiens bija lielisks, neskatoties uz sliktajiem laikapstākļiem, bet šeit iederās teiciens: “Nav sliktu laikaapstākļu, bet ir nepiemērots apģērbs”. Karsta duša un dodamies pusdienās, kur mielojamies ar karstu vistas gaļas zupu/buljonu, kas lieliski iederas pēc pārgājiena.
Vakarā ir jūtams nogurums un pēc pastaigas pa pilsētu mēs ar Jāni vienkārši atpūšamies.
20.jūlijs
Apmācies rīts, nedaudz smidzina, braucam kā jau ierasts. Pa ceļam paņemam vienu no stopētājiem, žurnālistikas studentu Semu, kurš arī, kā jau lielākā daļa jauniešu, šādi izmanto savu vasaras brīvlaiku. Kad esam nobraukuši 84km, sasniedzam kārtējo kontrolposteni, kur mūs piereģistrē.
Tālāk iestājamies rindā, kas ir jau izveidojusies tūlīt aiz posteņa. Kā mums paskaidro, tālāk notiek ceļa remonti un tādēļ var braukt tikai pa vienu joslu un kustība notiek mainoties – te viena puse brauc, te otra puse brauc. Kādu mirkli stāvam, tad pavirzāmies nedaudz uz priekšu, aptuveni trīs mašīnu korpusus. Laiku īsinot, ieturam pusdienas turpat uz ceļa, meža gaļas konservi un sāļie cepumi ļoti ātri pazūd mūsu vēderos. Protams, viss šis process atkal izraisa pārējo sastrēguma dalībnieku interesi.
Kad esam nostāvējuši stundu un pretī ir pabraukušas vien dažas automašīnas, pēkšņi mūsu rinda sakustas un sākās haotiska braukšana uz priekšu ar apdzīšanas manevriem utt. Kad jau liekas, ka esam pabraukuši ceļa remonta vietai garām, apstājamies atkal rindā. Aizejot aiz līkuma, lai saprastu, kas ir par iemeslu atkal sastrēgumam, paveras manām acīm iespaidīgs skats. Ceļš ved gar ļoti augstu krauju, kur 50m zemak mutuļo strauja upe, ceļš ir tikai vienas joslas platumā, bet mašīnas no abām pusēm ir sabraukušas un sasprūdušas. Ko dara šie braucēji? Tikai retais ir izkāpis no automašīnas, lai novērtētu situāciju, lielākā daļa sēž savās automašīnās, pīpina un gaida.
Aizejam līdz kritiskajai vietai, kur kraujas malā stāv džips un blakus vēl viens tāds pats, tālāk kāds busiņš ir uzsēdies uz akmens. Jāuzsver, kā ceļš sen vairs nav asfaltēts, bet gan mālains, bedrēm, peļķēm klāts zemes ceļš. Pārvietošanās ar kājām nav vienkārša. Atgriežoties pie minētā busiņa, no tā izkāpušie 10 cilvēki stāv un skatās. Kad pienāku un saku, ka vajag taču visiem reizē pastumt, uz mani skatās lielām acīm. Kad tomēr pierunāju ar Rembo palīdzību pārējos skatītājus pastumt busiņu, tad minūtes laikā tas ir nost un rinda var sākt kustēties. Tad mēs ņemam satiksmes regulāciju savās rokās, Jānis aizmugurē regulē, es priekšā pārbīdu automašīnas, bet, protams, atrodas pāris ietiepīgo šoferu, kuri nekustēsies. Sākumā mēģinu mierīgi un klusām lūgt, lai pabrauc atpakaļ vai uz priekšu, bet, kad tas nelīdz, tad jāsāk kliegt skaļā balsī un tad tikai neapmierināti tiek pārbīdītas automašīnas.
Rindas sāk kustēties, dodamies tālāk, līdz nākamajā līkumā scenārijs atkārtojās no jauna. Neviens pats par sevi nepalaidīs pretējo rindu, bet atkal sabrauc vienā čupā un stāv, pīpina. Šajā sastrēgumā ir gan vieglie, kuri knapi kārpās pa slideno ceļu, tad ir pārgalvīgie džipu braucēji, kuriem šķiet, ka viņi var apbraukt sastrēgumu un tad ir vēl kravas automašīnas un satiksmes autobusi, kuri pat nemēģina kustēties un vienkārši stāv.
Atkal dodamies regulēt situāciju, aizsūtām mūsu jauno pasažieri Semu uz priekšu, lai bloķē ceļu no augšas braucošajiem, lai neveidojas vēl lielāks sastrēgums. Ar bļaušanu, žestiem, stumšanu atkal sakārtojam tā, lai rindas sāk kustēties. Ja ķīniešu šoferis no sākuma uz tevi skatās nievājoši, bet pēc mirkļa jau redz, ka tu saproti, ko dari un ka no tā ir jēga un rindas sāk kustēties, tad piedalās procesā. Bet tibetietis vienkārši sēž ēnā vai pie auto stūres un blenž tev virsū. Es negribu izklausīties pēc rasista, bet kaut kas viņos īsti nav kārtībā. Atkal izveidojam kustību, pabraucam pāris līkumus pa slideno serpentīnu un atkal ir izveidojies sastrēgums.
Šoreiz gan ir cita bēda, vienā no asajiem līkumiem ir palicis kravas auto, kuram problēmas ar bremzēm. Paiet divdesmit minūtes līdz pierunājam, lai nobrauc no līkuma nost un turpina remontēt tālāk. Kad tas ir izdarīts, jau atkal sasprūdis priekšā ceļš. Šādi regulējot, kliedzot, bloķējot kustību mēs nobraucam 10km 5 stundās. Mugura slapja, balss vairs nav, bet esam tikuši cauri sastrēgumam.
Es nespēju iedomāties, kā viņi būtu risinājuši situāciju, ja vien nebūtu mūsu iejaukšanās un jocīgi, ka visur esošā armija un policija, kas pārbauda katru darbību, nav šādos ceļa posmos un neregulē satiksmi. Jo, cik gan daudz resursu vajadzīgs, lai ceļa sākumā un beigās noliktu pa policistam vai armijniekam ar rāciju, kuri savā starpā sazinās un kontrolē satiksmi?
Linži pilsētā nonākam līdz ar tumsas iestāšanos, esam nobraukuši 225km, stresaina diena, pārgurums, miegs nāk ļoti labi.
21.jūlijs
Jau no paša rīta līst, ceļš slidens, ātrums mazs, blīva satiksme. Šodien plānots nobraukt vien 130km, lai jau nākamajā dienā sasniegtu Lhasu. Izbraucam vēlu, ap plkst. 11:00 no viesnīcas, jo Rembo ir aizkavējies policijas iecirknī, kur jau atkal jāreģistrējas par to, ka esam šeit bijuši.
Pēcpusdienā ierodamies nākamajā pilsētā Gongbuidijangā, kuru ieskauj kalni. Līdz ar iebraukšanu pilsētā, manāmi uzlabojās laiks, mākoņi izklīst un beidzot pēc pāris dienām ieraugām zilas debesis un pat saule sāk spīdēt, paliek silts. Pusdienas, tad klīšana pa pilsētas ieliņām un tad jau atpūta, lai varētu nākamajā dienā laicīgi doties pretī Lhasai.