Āzija 2013. Prologs: Rīga – Sanktpēterburga

No idejas līdz pašam auglim jeb šīs auto ekspedīcijas plānošanas darbi aizsākās pirms pusotra gada. Maršruta versijas un galamērķi bija izdomāti vairāki, līdz aptuveni pirms deviņiem mēnešiem nolēmām doties braucienā apkārt Āzijai – Krievijai, Mongolijai, Ķīnai, Tibetai un Kazahstānai. Līdz ar galamērķa un aptuvenā maršruta noteikšanu aizsākās arī automašīnu pilnveidošana un vienas mašīnas izveidošāna (par to jau noteikti būsiet lasījuši aprakstā par šīs ekspedīcijas automašīnām).

Šoreiz vēlos pastāstīt par pašas ekspedīcijas aizsākšanos jeb pirmajām brauciena dienām ceļā no Rīgas uz Sanktpēterburgu, viesošanos šajā lielpilsētā un pēdējiem sagatavošanās darbiem pirms došanās tālajā ceļā.

Tātad, ir pienācis ilgi gaidītais izbraukšanas rīts – 1.maijs. Jāpiebilst, ka šādi īpašie “izbraukšanas” rīti mums būs divi, jo pirmais atskaites punkts bija Rīga, no kurienes dzinām visas trīs ekspedīcijas automašīnas uz Sanktpēterburgu, kur bija jāpievienojas pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem no Krievijas. Otrs ir 11.maija rīts, kad ekspedīcija oficiāli startē no Santpēterburgas virzienā uz Mongoliju.

Sagatavošanās darbi, dokumentu kārtošana visbeidzot ir aiz muguras un es jau stāvu pie veikala “4x4shop.lv”, no kurienes startēsim. Mūs pavadīt ir atbraukuši radinieki un tuvākie draugi, un pavisam drīz dosimies prētī nezināmajam, dažādajiem ceļiem un neceļiem, kultūrām un cilvēkiem. Apskāvieni, bučas, laba ceļa vēlējumi un mēs jau traucamies pretī robežu šķērsošanai.

Izbraucot no pilsētās vēl uzpildām degvielas bākas un dzeramā ūdens krājumus. Tad turpinām ceļu Pleskavas virzienā, cenšoties iepazīt un pierast pie aprīkotajām un īpaši sagatavotajām ekspedīcijas automašīnām.

Robežu nolēmām šķērsot Igaunijā. Pieripojot pie robežpunkta, nopērkam rindas biļeti, lai gan rindas nemaz nav, bet tāda, lūk, esot kārtība, mums paskaidro vīrs būdā. Igauņu pusē vien formāla interese, vai nevedam kaut ko nelegālu, un jau esam klāt Krievijas pusē. Mums priekšā vien pāris automašīnas, kas liecina, ka, iespējams, tiksim ātri pāri robežai. Skats virzienā uz pretējo pusi ir graujošs – aptuveni 250 automašīnu rinda iebraukšanai Eiropā. Mūsu aizdomas par skaitu apliecina nervozie muitnieki, kuri sazinās savā starpā pa rācijām, lietojot dažādus skarbus vārdus. :)

Šāda situācija ir izdevīga, jo no mums grib tikt pēc iespējas ātrāk vaļā, vien mani izprašņā pāris minūtes, vai tiešām es nevedu līdzpaņemtās lietas tirgošanai. Ar aizdomām sejā, bet tomēr pārlaiž pāri robežai un mēs esam pieveikuši abas robežas aptuveni stundas laikā, kas 3 automašīnām ir labs rādītājs.

Ceļs līdz Sanktpēterburgai nav interesants, bet prasa lielu uzmanību, jo Krievijā, sakarā ar maija brīvdienām, cilvēki dodas kur nu kurais un plūsma ir nepārtraukta. Pārgalvīga braukšana, steigšanās dažiem ir beigusies ar avārījām, kopumā saskaitām apmēram 10 šādas epizodes.

Lai arī braucam nesteidzoties, jau pusnaktī esam sasnieguši mūsu turpmāko dienu apmešānās vietu – daiļo lielpilsētu Sanktpēterburgu. Vēl tikai vakara tēja pirms gulētiešanas, Jānis paspēj sazināties ar savējiem Skype un dodamies pie miera.

Nakamo dienu pavādām tūristu režimā, jo pilsētā ir brīvdienas. Tātad pilsētas apskate, iepirkšanās, pastaiga utt.

Pirms izbraukšanas no Rīgas radās aizdomas, ka Dodge varētu rasties problēmas ar sajūgu. Tādēļ Atlas Motors mums sagādāja jaunu sajūga komplektu, ko vajadzības gadijumā varēsim nomainīt kaut kur ceļā ekspedīcijas gaitā. Diemžēl problēma, kas izpaudās kā dažādas skaņas un nevarēšana reizēm ieslēgt ātrumā, līdz Sanktpēterbeurgai progresēja un tika nolemts meklēt servisu, kur varētu nomainīt šo mezglu. Laiks mums to atļāva, jo bija jāgaida pārējie komandas dalībnieki un izbraukšana bija paredzēta 11.maijā.

Tātad vispirms bija jāatrod serviss, kur to varētu izdarīt. Vērsāmies pie Dodge dīlera, bet diemžēl šo konkrēto auto viņi nevarēja pacelt uz neviena no saviem pacēlājiem. Dīleris ieteica vērsties pie blakusesošā Mercedes kravas auto servisa. Izskaidrojot mūsu problēmu, servisa pieņēmējs mūs pierakstīja uz tās pašas dienas pēcpusdienu. Pēcpusdienā atstājām Dodge servisā, atstājot arī līdzpaņemto rezerves sajūga komplektu cerībā, ka problēma atrisināsies.

Tomēr naivas bija mūsu cerības, jo jau desmitos vakarā tika saņemts zvans no servisa, ka ir izjucis divmasu spararats, paķerot līdzi sajūgu un pārējās detaļas. Problēma ir liela, neviens negaidīja, ka automašīnai ar 18 000 km nobraukumu kaut kas tāds varētu atgadīties. Dīleris piedāvā piegādāt jaunu spararatu ne ātrāk kā pēc 2 nedēļām. Meklējam citus variantus, un atceros par draugiem Somijā, kuri nodarbojas ar amerikāņu automašīnu daļām. Izvēlamies mums vajadzīgo komplektu, kuru mums sola piegādāt jau 6.maijā, bet netālu no Helsinkiem. Īsti izvēles nav un veicam pasūtījumu.

Brīvdienas, kā jau turistiem tas pienākās, pavadām izpētot lielpilsētu, lai jau pirmdien agri no rīta dotos uz Helsinkiem pēc mūsu rezerves daļām. Kāpēc uz Helsinkiem un nevis pasūtīt uz Sanktpēterburgu? Diemžēl, lai izvairītos no dažādiem birokrātiskiem muitas murgiem, vienkāršāk ir pavadīt 5 stundas ceļā uz Somiju.

Pirmdienas pēcpusdienā esam Somijā atbraukuši pēc sajūga komplekta un, vēl nopērkot pāris aizmirstās tūrisma aprīkojuma lietas, dodamies atpakaļ uz Sanktpēterburgu. Otrdien servisā ir cita darbinieku maiņa, tādēļ gaidām trešdienu.

Trešdien, 8.maijā, jau plkst. 9:00 esam servisā, nododam jaunās detaļas un saņemam solījumu, ka līdz plkst. 18:00 automašīna būs gatava. Dienu īsinām staigājot pa pilsētu. Jūs jautāsiet, cik daudz var staigāt pa to pilsētu? Daudz, jo tā patiesi ir liela un katru dienu var atrast arvien jaunas apskates vietas.

Tās pašas dienas plkst. 17:00 saņemam zvanu no servisa, jo mūsu auto ir gatavs un varam doties tam pakaļ. Paldies Autoforumu servisa darbiniekiem par veikto darbu.

Nākamās dienas veltām mantu krāmēšanai, pērkam pārtiku un sagaidām pārējos ekspedīcijas dalībniekus.

Visbeidzot sestdienā, 11.maijā, mēs – 3 mašīnas un 6 cilvēki – agri no rīta, plkst. 6:00, izbraucam no Sanktpēterburgas. Ekspedīcijas dalībnieki ir dažādu profesiju pārstāvji – uzņēmēji, žurnālists, kajaka treneris, pensionārs un pat zemnieks no Kurzemes. Tas liecina, ka ceļojums BŪS interesants.

Ar cieņu,
Miks